Dots devējam. Šim Vecgada vakara stāstam ir septiņi gadi.
Dots devējam
Šim Vecgada vakara stāstam ir septiņi gadi. Tolaik dzīvoju kopā ar saviem jau pieaugušajiem bērniem – dēlu, meitu, kā arī znotu un pirmo mazmeitiņu, kurai nedēļu iepriekš Ziemassvētkos bijām nosvinējuši otro dzimšanas dienu. Mans bijušais vīrs dzerdams dzīvoja kaimiņos savā mājā. 1995. bija tas gads, kad mums diemžēl no viņa vajadzēja aiziet. Es tolaik strādāju pašvaldībā, un mana mēnešalga bija nepilni piecdesmit lati. Neveiksmīgi, ka toziem bez darba palika gan dēls, gan znots, pēc bērna aprūpes atvaļinājuma nebija atsākusi strādāt arī meita, kurai Vecgada vakarā bija gandrīz 40 grādu temperatūra..
Uz mūsu vakariņu galda stāvēja bļoda ar vārītiem kartupeļiem, kas auksti bija sagriezti gabaliņos un, lai būtu garšīgāk, pārlieti ar eļļu, vēl klāt arī sīpoli. Otra bija tā saucamā salātu bļoda ar rīvētiem burkāniem. Vēl tēja, un tas arī viss. Ja mēnesī iznāk četrdesmit astoņi lati sešiem cilvēkiem un ja turklāt vēl pirms nedēļas bija nosvinēti Ziemassvētki ar mazmeitas dzimšanas dienas torti, tad loģiski, ka tajās vakariņās neko vairāk atļauties nevarējām.
Ārā sals ap mīnus 36 grādiem. Bāzām krāsnī mežā lasītus zarus, skatījāmies televizoru un sildījāmies. Tas bija ap deviņiem vakarā, kad ar pabālu ģīmi no āra istabā ienāca znots un teica, ka pie pagraba durvīm klauvējušies tādi kā divi čigāni un lūguši naktsmājas. Viņš atteicis, ka mājās mazs bērns un slimnieks – lai meklējot ciemā citu vietu. Pēc brīža grabinājās atkal, bet nu jau pie pašas mājas durvīm. Jaunie teica: «Ej, skaties tu!» Caur ārdurvju stiklu bija redzami divi salā salīkuši, sakņupuši vīrieši – varētu būt kādi dienvidnieki. Vecākais, kas runāja latviski, atkārtoja lūgumu par naktsmājām. Viņi esot šoferi, kuru smagajai automašīnai uz ceļa tepat netālajā mežā sabojājies motors. Es līdzjūtīgi skaidroju: «Mīļie cilvēki, ko varu darīt! Mums apstākļi nav piemēroti – mazs bērns, slimnieks…» Šie atbildēja: «Mēs esam apstaigājuši visu ciemu, citur ar mums pat nerunāja. Saimniec, lūdzu, ielaid kaut pagrabā!»
Varēja just, ka nekādu ļaunu nodomu šiem vēlajiem nācējiem nav. Teicu: «Ko tad jūs Vecgada vakarā dzīsim pagrabā! Nāciet pie galda. Piedāvāt gan varam tikai tēju un arī to bez cukura.»
Ienākuši istabā, abi sāka par sevi stāstīt. Izrādījās, ka šie pēc tautības bija azerbaidžāņi. Vecākais ieprecējies Liepājā un dzīvojis tur jau desmitiem gadu. Kravu veduši no Kijevas uz Liepājas ostu. Kad motors apstājies, mēģinājuši balsot, bet tumsā neviens neturējis, tā nu iznācis, ka jāmeklē naktsmājas vai arī jānosalst.
Tomēr, cilājot pustukšo kartupeļu bļodu, sarunas diez ko nevedās. Mazliet atsiluši, viņi teica: «Vai drīkst, mēs ātri aiziesim līdz diennakts kioskam un tūlīt būsim atpakaļ?»
Viņi atnesa varbūt kādas desmit plastmasas paketes ar dāņu salami desas šķēlēm, divas lielās konfekšu kastes, rupjmaizi, baltmaizi, balzamu, šampanieti… Vecākais vēl mudināja: «Tavai meitai vajag tik iedzert vienu balzamu, un slimība pāries.» Pats lēja glāzītē un nesa klāt (tiešām pēc pāris dienām viņai tā gripa vai kāds vīruss pārgāja).
Mūsu mazmeitiņa, likās, sabojās vēderu. Lai kā centāmies norāt, ar vienu roku viņa bāza mutē desu, ar otru – konfektes. Kauns taču! Bet vecākais azerbaidžānis tik priecājās. Arī pašam Liepājā esot tāda mazmeitiņa. Šķiroties viņš meitenītei uzdāvināja tik daudz cepumu, cik viņa var panest. Tā viņš piepildīja pilnu lielo iepirkumu maisu, kura galu mazmeita turēja rokās.
Labākais bija tad, kad otrā rītā ieradās mans bijušais vīrs un tūlīt stāstīja, ka vecgada vakarā pie viņa bija nākuši kaut kādi divi melnie, lūguši naktsmājas, bet viņš gan tos esot dzinis pie velna. Tad, ieraudzījis mūsu pēcsvētku brokastu galdu, viņš sāka brīnīties, kur tādi labumi gadījušies. Tad nu paskaidrojām, ka mēs naktsmāju lūdzējus neaiztriecām. Tajā dienā arī viņš kaut ko nopelnīja, jo mežā palikušo mašīnu vajadzēja ar traktoru aizvilkt līdz ciema centram. Beidzot bija gadījušies tādi cilvēki, kas viņam par to, ko viņš darīja, maksāja.
