Šā gada nogalē ar Ventspils Domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga finansiālu atbalstu apgādā «Elpa» ir iznākusi Alfreda Egila Puškevica grāmata «Ekspedīcija Vjatlags ’99».
Šā gada nogalē ar Ventspils Domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga finansiālu atbalstu apgādā «Elpa» ir iznākusi Alfreda Egila Puškevica grāmata «Ekspedīcija Vjatlags ’99». Autors, pa daļai jelgavnieks, «Ziņu» lasītājiem pazīstams kā ārštata autors, kas ir rakstījis par komunistu represijām pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā.
Būdams Ventspils policijas uzrauga dēls, viņš 11 gadu vecumā kopā ar māti un jaunāko brāli tika izvests Sibīriju un tālāk uz Krievijas galējiem ziemeļiem. Tēva ceļš bija uz Vjatlagu, kur necilvēcīgos apstākļos lēģeros izdzīvoja tikai retais un aizgāja bojā vairāk nekā trīs tūkstoši izsūtīto Latvijas vīriešu. Pateicoties vectēva, baptistu mācītāja un ebreju glābēja Otrajā pasaules karā, atbalstam, drīz pēc Otrā pasaules kara Alfredam Puškevicam izdevās atgriezties Latvijā. Tālākās izglītošanās iespējas «tautas ienaidnieka» dēlam bija niecīgas. Taču jauneklis atrada izeju: viņš devās uz Krieviju un, izturot lielu konkursu, iestājās toreizējās Ļeņingradas Kara topogrāfu skolā.
Tēva liktenis, viņa nezināmā kapa vieta Alfredam Puškevicam ir nodarbinājusi prātu visu dzīvi. Sešdesmitajos gados dienējot toreizējā Kirovas apgabalā, viņš jau mēģināja iepazīt ar latviešiem saistītās Vjatlaga vietas. Taču īsta pētniecība tur bija iespējama vienīgi pēc «perestroikas un atklātības» laika sākšanās Krievijā un Latvijas neatkarības atjaunošanas. Alfreds Puškevics ir organizējis divas pētnieciskās ekspedīcijas «Vjatlags – Usoļlags 95» un «Vjatlags 99»
Protams, mūsdienās nav iespējams identificēt 1941., 1942. gadā nobendēto cilvēku mirstīgās atliekas, nav iespējams iesniegt prasības tiesā pret viņu bendēm. Taču tautas vēsturē šim aprakstītajam pētījumam paliks sava vērtība. Pateicoties sapratnei un cieņai, paliks arī piemiņas krusts, kas pēc minētajām ekspedīcijām ir uzstādīts un iesvētīts Vjatlaga administratīvajā centrā Ļesnoje. Jāpiebilst, ka viens no beidzamās ekspedīcijas dalībniekiem, grāmatas varoņiem ir LLU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns, savulaik politiski represētais Jānis Ābele.
Ar autora labvēlību mazliet pārveidoti publicējam dažus fragmentus no šīs grāmatas.
Sibīrijas puiša stāsts
Gaidu darba veterāna ierašanos viesnīcā. Viņš, toreiz jauns puisis, bijis stacijā, kad piebraukuši vagoni ar latviešiem. Viņa vectēvs bijis kulaks. Apcietināts un nošauts. To uzzinājis tikai 90. gados, kad saņēmis vectēva reabilitācijas dokumentus.
Sakārtoju aparatūru (videokameru un diktofonu – red.). Izmēģinu apgaismojumu. Pa koridoru skraida piedzērušies «melnie». No skata – izteikti kaukāzieši, protams, to sliktākā daļa. Kā senāk – uzbāzīgi, nekaunīgi un skaļi. Uz šejieni viņi brauc apmeklēt notiesātos piederīgos. Maskavā pat neiepīkstas, jo tur tūlīt pēc pirmā sprādziena viņus sāka ķerstīt metro pārejās, vilcienos un citās vietās, kur pulcējas daudz cilvēku. Šie gan avīzes nelasa, Maskavā sen nav bijuši un uzvedas pa vecam.
Pulksten 11 administrācijas ēkā ieradīsies rajona priekšniecība, lai atrunātu skolotājus no streika. Mērs vakar man solīja izkārtot sarunu ar rajona vadību. Domāju, ka Latvijas skolotājiem derētu no šejieniešiem pamācīties, kā aizstāvēt savas tiesības. Te neviens nedomā ar karodziņu vai papīra strēmeli rokās piketā birdināt asaras. Te varas vīri paši brauc pie neapmierinātajiem un, ja nespēj palīdzēt, zaudē amatus.
Mans veterāns ierodas pirms desmitiem. Esot vēlu aizgājis gulēt. Arī tagad jāsteidzas uz kāzu turpinājumu. Nosēdinu viņu krēslā, iedodu rokā mikrofonu un rādu, lai stāsta. Kamera ieslēgta. Pēkšņi paveras durvis un tajās parādās ģīmis ar «apsaldētām acīm». Es rādu ar roku, lai pazūd. Ģīmis to izdara. Mans veterāns tīri nobijies. Īsta trako māja!
Ieslēdzu atkal kameru. Veterāns stāsta: «Mūsu ģimene bija liela. Kad sāka dzīt kolhozā, viss bija jāatdod. Braucu prom no mājām cerībā kaut kur dabūt darbu. Biju drukns no auguma, bet gadu man bija maz. Īstā darbā nekur nepieņēma. Palīdzēju kādam malku sagādāt, ielīdām ar draugiem kādā dārzā… Blandījāmies ar puišiem pa dzelzceļa staciju un skatījāmies, kur kas «nepareizi» nolikts. Tad nāca 1941. gads. Sākās karš. Man tad bija 14 gadu. Kādā jūlija dienā stacijā Ļesnoje pienāca lielie pulmaņa vagoni ar vīriešiem. Baumoja, ka šie esot pribalti (baltieši). Viņiem atļāva no vagoniem izkāpt, bet nekur tālu nelaida. Tad dzina uz lēģeriem. Mēs no atvestajiem acu nenolaidām. Šķita dīvaini, ka daudzi no viņiem bija platmalēs, garos putekļu mēteļos. Dažiem bija milzum lieli lietussargi. Tas viss bija neredzēts un neparasts.
Karam sākoties, daudzus «brīvos» nosūtīja uz fronti. Sāka trūkt strādnieku. Tad darbā pieņēma arī pusaudžus. Pēc kāda laika mani kā «brīvo» pieņēma darbā kokzāģētavā. Kopā ar mani strādāja igaunis. Spēcīgs vīrs, bet vienmēr ar visu bija neapmierināts. Viņš mēģināja bēgt. Noķēra. Iedeva termiņu. Reiz pazīstams meistars man slepus parādīja zelta rokaspulksteni. Viņš to no badaina baltieša bija iemainījis pret maizes kukuli. Iedomājieties – zelta pulksteni!»
Mani dziļi saviļņoja stāsts par pulksteni. Prātā nāca tēvs. 1941. gada 14. jūnijā aresta brīdī viņam atņēma kabatas nazi, bet atļāva paņemt līdzi manu Šveicē ražoto rokaspulksteni. No līdzpaņemtajām mantām latviešus «atsvabināja» jau Juhnovas etapa šķirotavas nometnē 1941. gada jūnija pēdējās dienās. Īsti neticas, bet varbūt mans pulkstenis kopā tēvu nonāca līdz Vjatlagam un tika iemainīts pret maizes kukuli, kas par dažām dienām pagarināja viņa dzīvi.
Pateicos vecajam vīram par stāstījumu, un viņš aizgāja. No ēdnīcas jau skanēja mūzika. Tur ar jaunu sparu atsākās vakardienas kāzu balle. Nodibinājās cietumsargu dinastijas jaunā ģimenes šūniņa.
Kas zināms par Vjatlaga priekšnieku?
Nenoliedzami Vjatlaga vēsturē pārvaldes priekšniekiem bija liela loma un nozīme. Tādēļ savādi manās ausīs skan spriedelējumi: «Tāda bija sistēma, cietumsargi nav vainīgi, pratinātāji pildīja pavēles.» Kas bija Vjatlaga priekšnieks, kurš personīgi ir vainīgs tūkstošiem latviešu nāvē? Pārvaldes štāba plauktos pēc Kirovas vēsturnieku darba 1998. gada vasarā dokumenti vēl nebija dziļi noglabāti: partijas raksturojumu kopijas, sapulču protokoli un dažādi ziņojumi. Ne visi tie ir slepeni. Dažus izdevās izlasīt, citus saīsināti ierunāju diktofonā. Ar laiku šīm laikmeta liecībām būtu jāierauga «dienas gaisma».
Šis «nāves eņģelis», kuru pats slepkavu pārraugs Lavrentijs Berija bija spiests atcelt no amata, bija Nojs Solomonovičs Levinsons. Oficiāli par Vjatlaga priekšnieku viņš kļuva 1941. gada 23. jūlijā – tieši desmit dienu pēc latviešu etapa ierašanās.
1917. gada valsts apvērsums pavēra «plašu» ceļu ebreju izsūtāmajam zēnam ar četru klašu izglītību. Viņš ar laiku apguva arodu… Gomeļas pilsētā piepildīja pudeles ar minerālūdeni. Kaut gan Noja brālis kopš 1907. gada dzīvoja Amerikā un sievas brālis kopš 1913. gada – Palestīnā, viņu pieņēma Sarkanajā armijā, kur viņš ir piedalījies karadarbībā pret poļiem. Tad partijas skola un no 1921. gada darbs represīvajā sistēmā OGPU – NKVD. Kā viņu raksturo tā laika Vjatlaga partijas organizācija? Lasām: «Uzticēto darbu veic labi. Panācis maija un jūnija (1942. gada) plāna izpildi.» Pēc iekšlietu tautas komisāra vērtējuma, Vjatlags tiek pieskaitīts pie labākajiem nometņu kompleksiem mežrūpniecībā.
Zīmīgi, ka, strādājot Vjatlagā, N.Levinsons deva patvērumu no frontes 350 NKVD darboņiem, kas, karam sākoties, tika evakuēti (aizmuka) no Ļeņingradas un Baltijas. Zināms gadījums, kad pārvaldes priekšnieks 1941. gadā burtiski no lēģera barakas izvilcis savu tautas brāli no Liepājas, kuru iecēlis par ieslodzīto vēstuļu cenzoru. Šī cenzora meita Vjatlagā kara laikā beidza vidusskolu un, pārvaldot latviešu, vācu, ebreju un krievu valodu, sāka strādāt pārvaldes štābā par tulku. 1995. gadā mēs šo dāmu satikām kā nopelniem bagātu NKVD pensionāri. Neiedziļinoties lietas būtībā (ko cilvēks darīja Vjatlagā?), 90. gados neatkarīgajā Latvijā viņai piešķīra politiski represētās personas statusu (pats redzēju šo dokumentu! – A.P.). Dāma enerģiski sāka cīņu, lai saņemtu kompensāciju par Latvijā 1941. gadā atstāto mantu.
Papildinot stāstu par N.Levinsonu, jāpiebilst, ka jau 1942./1943. gada ziemā bads un silta apģērba trūkums Vjatlagā saniknoja pašu Beriju. Tā Levinsons tika pārcelts uz mazāku lēģeru kompleksu.
