Ceļš caur Melno gravu neveda ne no «varjagiem uz grieķiem», tas nebija arī nekāds Lielais Zīda un pat ne reiz seno romiešu iecienītais Dzintara ceļš.
Ceļš caur Melno gravu neveda ne no «varjagiem uz grieķiem», tas nebija arī nekāds Lielais Zīda un pat ne reiz seno romiešu iecienītais Dzintara ceļš. Un tomēr tas nozīmēja ļoti daudz gan senajiem zemgaļiem, gan viņu pēctečiem divdesmitajā gadsimtā. Pa to esot braukuši gan 18. gadsimta avantūristi un pat dažu Eiropas galmu kronētās personas, arī zemnieki, kas uz Jelgavu veda sviesta cibas, medu, speķi un dūmdesas. Ne velti šā ceļa malā apmetās arī visu laiku slavenākais Latvijas laupītājs Kaupēns.
Ilgajos «darba uzvaru» gados ceļš cauri Melnajai, vēlāk Kaupēna vārdā sauktajai gravai būtiski nemainījās. Tas pazuda putekļu mākoņos vasarās, dubļu putrā pavasaros un rudeņos, bet ziemās, kupenas tīrot, pat greideri mēdza no tā nomaldīties.
Klīda leģendas par to, ka reiz jau esot bijusi doma ceļu noasfaltēt, taču vai nu Dobeles un Jelgavas rajonu vadītāji nebija varējuši vienoties par izdevumu sadali un ceļa nogriežņa piederību, vai nu tiešām reiz slavena kolhoza priekšsēdis it kā atvēlēto naudu izmantojis, lai noasfaltētu piebrauktuvi pie paraugfermas… Apkārtējo pagastu iedzīvotāji turpināja kratīties pa Kaupēna gravas grantētajām trepēm. Lūza amortizatori, pusasis un – pacietības vadzis. Lielā Viļa valdīšanas laikā tērvetnieki rakstīja vēstules un lūgumrakstus, pretī saņemot atrunas un mierinājumus. Tikai 2001. gada Ziemassvētkos, sabiedriskās organizācijas «Tērvetes attīstības fonds» nogurdināts, toreizējais satiksmes ministrs Anatolijs Smukais atsūtīja tiešām karalisku velti: ar zieģeli apstiprinātu solījumu, ka ceļš tiks asfaltēts!
Nav pagājis ne gads, bet ceļš jau – ir. Un tieši trīs kilometri asfalta daudziem vietējiem iedzīvotājiem reāli iezīmējuši virzību uz Eiropu. Trīs kilometri zināmā mērā arī likuši spert nākamo soli – apvienoties trim apkārtējiem pagastiem Tērvetes novadā. Atgūta ticība tam, ka kaut kas mūsu dzīvē tomēr mainās uz labu. Kaut pa 3 km.
