Avīzē rakstu par nopietnām un sarežģītām tēmām, kurās gaišuma un labestības ir maz. Prieks rodas tad, kad izbraucu ārpus pilsētas, jo tieši laukos dzīvo čaklākie, sirsnīgākie un dzīvespriecīgākie ļaudis.
Avīzē rakstu par nopietnām un sarežģītām tēmām, kurās gaišuma un labestības ir maz. Prieks rodas tad, kad izbraucu ārpus pilsētas, jo tieši laukos dzīvo čaklākie, sirsnīgākie un dzīvespriecīgākie ļaudis. Ir kāda zemnieku saimniecība, uz kuru jau vairākus gadus dodos ar īpašu izjūtu. Tajā strādā uzņēmīgi un prasmīgi cilvēki, kas turklāt arī netur sveci zem pūra un citiem labprāt stāsta par paveikto. Tie ir kazu audzētāji Māra un Aivars Liepiņi, kas saimnieko Cenu pagasta «Līcīšos». Viņiem nākamais gads varētu būt īpašs, jo nes kazas vārdu. Bet kas tad īsti ir kaza? Mazprasīgs, pieticīgs dzīvnieks, kam pietiek tikai ar grāvmalā vai mežmalā noplūktu zāles kušķi? Tā nebūt nav, jo kazkopība reizē ir zinātne, bizness un vaļasprieks. Reiz saimniece Māra ar prieku atzina, ka vērojot, kā aug un attīstās ģimenes. Sākumā pēc kazas piena mazulim uz «Līcīšiem» brauc tētis, tad paņem līdzi arī mammu un mazuli. Bet pēc kāda laika jau vēl viens ķipars līdzās, ģimenīte izstaigā saimniecību un bērni apmīļo kaziņas. Ne velti pēdējā laikā ne viens vien laucinieks steidz mainīt govi pret kazu. Ja arī vienas vai divu kazu īpašnieki par lielu biznesu sapņot nevar, tad pašu ģimenes, radu un kaimiņu veselībai labums tiks noteikti. Jo zinātāji teic, ka, lietojot kazas pienu, saaukstēšanās slimības klāt neķeras. Tāpēc Jaunajā gadā – katrai ģimenei savu kazu!
