No Taškentā rīkotās personālizstādes Jelgavā atgriezusies māksliniece Ludmila Grīnberga.
No Taškentā rīkotās personālizstādes Jelgavā atgriezusies māksliniece Ludmila Grīnberga.
Bērnībā zīmē visi. Grūti atmiņu lenti uzreiz attīt atpakaļ līdz pašam galam. Bet pašlaik ataust, piemēram, šāda aina. Gluži ikdienišķa mācību stunda pamatskolā. Garlaikotajā skatienā, kas apstājas pie klasesbiedra vai skolotāja, kaut kas liek ielūkoties ciešāk, jautāt, apcerēt, pārdomāt, iecerēt un atskārst otram vienlīdz piemītošo spēju ciest, grēkot, klupt, sasisties un celties. Priekšā vēl tikai pūles visu, kas iepaticies, attēlot tā, lai izskatās atpazīstams.
Tā savas mākslas pirmsākumus atceras Ludmila Grīnberga. Tagad viņa to dēvē par mīlestību jeb autora un iztēles objekta vienību cilvēciskuma atskārsmē un tās pārtaptspēju zīmējumā uzskata par daiļrades vienīgo avotu.
Kopš studiju laika vienīgā noturīgā cauri gadiem samanāmā tendence, pēc pašas atzinuma, ir pieredzes diktētā atteikšanās no līniju un laukumu plānojuma stadijas gleznas tapšanā par labu arvien patstāvīgākam krāsu zīmējumam. Tas arī viss. Viņas daiļradē velti meklēt ko līdzīgu apzināti veidotam stilistiski vienotam rokrakstam, žanru, tehniku vai pat mākslas veidu ziņā nodalāmiem posmiem. Uz «galvenā» jeb pamata izteiksmes veida statusu, kas būtu raksturīgāks vai svarīgāks par citiem, nepretendē ne reālistiskās eļļas ainavas, ne akrila ekspresijas, ne zīda un porcelāna ornamentika. Ludmila Grīnberga nav lielākā mērā gleznotāja kā tērpu māksliniece, zīda vai porcelāna apgleznotāja.
«Vienalga, kā tvert attēlojamo cilvēku, ainavu, galvenais akumulēt mīlestības enerģiju,» viņa saka. «Tas ir pats svarīgākais. Ja neizdodas, nav vērts sākt.»
Par novembrī notikušās izstādes nenoliedzamu «vaininieku» māksliniece atzīst vienu no savas daiļrades jaunākajām izpausmēm – zīdu (pirmā viņas zīda gleznojumu izstāde Ģ.Eliasa muzejā bija apskatāma 1998. gadā). Maza nozīme nebija arī tam, ka šis mākslas veids tradicionāli iecienīts Uzbekijā, kur Latvijas diplomātisko misiju pusgadu vada ārkārtējais pilnvarotais lietvedis Igors Apokins. Viņš ierosināja rīkot Ludmilas Grīnbergas personālizstādi Uzbekijas Mākslas akadēmijas Mūsdienu mākslas centrā.
Ārlietu ministrija palīdzēja ar transportu līdz Rīgai, Jelgavas muzejs – ar bukleta izdošanu un gleznu sagatavošanu ceļam. Viss pārējais, kas saistīts ar darbu apkopošanu un dokumentācijas sagatavošanu, bija jāuzņemas pašai māksliniecei. «Izstāstīt to nevar, to zina tikai tas, kuram pašam bijis jāpārvar kas līdzīgs. Tagad, kad esmu to «izbaudījusi uz savas ādas», jāteic atklāti, – otrreiz laikam gan neko tādu vairs neuzņemtos,» autore atskatās uz transportēšanas, juridisko formalitāšu, tehniskajām grūtībām, neparedzētiem ceļa izdevumiem un simt citiem «pārsteigumiem». Līdzīgās izjūtās un iegūtos «sirmos matos» atzinusies enerģiskā Latvijas konsule Alda Hoola, uz kuras pleciem gūlās viss izstādes organizēšanas smagums Taškentā un sponsoru piesaiste, lai ceļojums varētu notikt.
Mūsdienu mākslas centra divās zālēs izvietojās vairāk nekā sešdesmit darbu retrospekcija. No pirmajos plenēros gleznotajām ainavām līdz pagājušogad Somijā rīkotajai izstādei darinātai tērpu kolekcijai. Piemērota vieta atradās gan puskrēslā luminiscējošam zīda gleznojumam, gan vienīgajam pastelim, kas krāsas trausluma dēļ tālo ceļu bija mērojis kā rokas bagāža. Autore pateicas to viņas darbu īpašniekiem, kuru uzticēšanās dēļ plašajā ieskatā bija iespējams iekļaut darbus no daudzām privātkolekcijām Latvijā.
Uzbekija – zeme, kur, tāpat kā pie mums, valda mežonīgs kapitālisms. Vēl mežonīgāks, ja ar to saprot tukšus mākslas piederumu veikalus un «melno tirgu» – jebkuras ekonomikas kaišu «termometru».
Kapitālisms ir steiga. Tās laupītajai greznībai Uzbekijā ir daudz liecinieku. Piemēram, smalkiem un bagātīgiem kokgriezumiem rotātas durvis, kuras pirms pārvešanas uz Uzbekijas Lietišķās mākslas muzeju bijušas pārmestas pār noteku un kalpojušas par laipu kādā ļaužu pilnā ieliņā. «Laiku šādu durvju izgatavošanai senāk varējis atlicināt katrs. Ko citu tas varētu nozīmēt, ja ne to, ka toreiz cilvēki dzīvojuši labāk – viņiem bija vairāk brīvības – brīva laika, ko veltīt sev un citiem.»
«Kontrastu pilsēta» – šis jēdziens, attiecināts uz Taškentu, nozīmē mālu būdiņas pāris kvartālu attālumā no augstceltnēm pieblīvētā centra un iespēju, izkāpušai no metro, turpināt ceļu aizvēsturiskā autobusā, kura spēju kustēties ar ātrumu 20 kilometru stundā uz katra otrā ielas stūra atjauno «improvizēta remontbrigāde».
Izstādes apmeklētāju atsaucībā bijusi jūtama ne tikai daudzu turieniešu nostalģija pēc jūras – tagad tālām ārzemēm («daudz ūdens» uz Āzijas tuksnešaino vidieni atceļojušajos Rīgas līča skatos) –, bet arī apbrīna un atzinība par formalitāšu un citu šķēršļu pārvarēšanas «varoņdarbu». Ja neskaita tādus viegli pārvietojamus darbus kā fotogrāfijas, plakāti, ārzemju mākslas izstādes šeit ir retums, L.Grīnbergai atzinuši taškentieši, – pilsēta pēc tām ir izslāpusi.
Uzbekijā pavadītais mēnesis nebija izrādījies tik garš, lai sāktu mākt neizturamas ilgas pēc mājām, viņa atzīst. Ja atpakaļ došanās nebūtu bijusi iepriekš stingri ieplānota, labprāt būtu paklausījusi turieniešu aicinājumam palikt vēl un laikā, kad ārpilsētā plauka rozes, turpinātu gleznot. Kalnus un ziedus.
