Līdz 6. janvārim Ivonnas Veihertes galerijā Rīgā skatāma jelgavnieces Silvijas Meškones gleznu izstāde.
Līdz 6. janvārim Ivonnas Veihertes galerijā Rīgā skatāma jelgavnieces Silvijas Meškones gleznu izstāde. Tiesa gan, nu jau ilgāku laiku viņa dzīvo galvaspilsētā, taču Jelgavā kārts viņas šūpulis, nodzīvota daļa mūža, tādēļ viņa joprojām ir un vienmēr paliks jelgavniece.
Izstāde – cik nu ļauj visai pieticīgā telpa – ir pavisam neliela: četras lielāka formāta gleznas un trīs skices. Silvijas Meškones darbi nav garāmskrejot uztverami, vizuāli skaisti un glāstoši nomierinoši, kas paglaimo skatītājam, sak, es arī kaut ko no mākslas saprotu. Māksliniece gandrīz vai pieprasa apstāties, pieklust, ieskatīties un iedziļināties. Viņas darbi nav pārlieku stāstoši. Pareizāk būtu teikt, sižets nepieciešams tikai tik daudz, lai sāktu gleznot. Pats svarīgākais Silvijas Meškones gleznā ir krāsas, to saskaņa, emocionāla iedarbība uz skatītāju. Dažs pat viņas darbus noturēs par abstraktiem, kaut arī starp visai nenoteiktiem krāsu laukumiem – visbiežāk «tīrām» krāsām bez tonāli izsmalcinātām pārmērībām – acupriekšā iezīmējas ainavu fragmenti vai figūras, realitāte mijas ar izdomu, fantāziju. Tuvība realitātei Silvijas Meškones mākslā nav tik būtiska. Viņa glezno savus garīgos pārdzīvojumus.
Tas ļoti uzskatāmi izstādē jūtams jaunākajos darbos (teiksim, «Betlēmes zvaigzne»), kuros atklājas tik ļoti intīma iekšējās pasaules sfēra, kāda ir ticība, attieksme pret reliģiju un divsaruna ar Dievu. Viņai tā ir atklāsme, gaisma, kaut kas fiziski netverams, tik ar sirdi apjaušams.
Turpat līdzās trīs nelielas skices – dzimtās mājas dārza gleznojumi. Silvija Meškone ir viena no tiem nedaudzajiem māksliniekiem, kuriem padodas «savaldīt» zaļo krāsu (gleznotāji uzskata, ka tā ir viena no grūtākajām). Viņa uzbur krūmu un koku vitālo spēku, to maģisko mūžīgumu. Šķiet, Silvija Meškone uzgleznojusi sava dārza dvēseli, nemirstīgu un viņai tik neizsakāmi dārgu. Viņa jau glezno ar dvēseli. Tas ir pats grūtākais – ik reizi pieskaroties otai un krāsu tūbiņām, atkailināt sevi, uzplēst brūces, ziedot savu mieru.
