Ziemassvētku laikā ikviens ieklausās vārdos par brīnuma atnākšanu un alkst pēc kā nebijuša, cerot, ka neatkārtojams un prieka pilns brīdis viņus apciemos ar tuva cilvēka glāstu vai maigu vārdu.
Ziemassvētku laikā ikviens ieklausās vārdos par brīnuma atnākšanu un alkst pēc kā nebijuša, cerot, ka neatkārtojams un prieka pilns brīdis viņus apciemos ar tuva cilvēka glāstu vai maigu vārdu. Tas ir brīnumu laiks, bet diemžēl lielākoties brīnumiem cilvēki tic tikai bērnībā… Tieši tāpēc vēlāk tie pārtop par svētkiem, kad visa ģimene var sanākt kopā.
Kas tad Ziemassvētku laikā rada saviļņojošo jūsmu mūsu sirdīs un rieš prieka asaras acīs?
Dažam svētku prieku rada vecmāmiņas neatlaidīgi cepto pīrāgu un piparkūku smarža, kas izgarojusi pa visu māju, eglītes greznošana baltām svecītēm un maziem, zeltainiem eņģelīšiem, kas laimīgi pūš laimes taurīti. Bērnu nepārtrauktā lēkšošana gar logiem, mēģinot pieķert tik gaidīto lielo rūķi, ko dēvē par Ziemassvētku vecīti. Šajos visai intīmajos svētkos tas ir visgaidītākais viesis. Dažiem arī paveicas redzēt nozibam dāvanu maisa stiepēja sarkano mici aiz mājas stūra un pēc brīža uz sliekšņa atrast dāvanām piepildītu maisu. Gadās, ka vecītis met kaunu pie malas un kāpj pāri nama slieksnim, liekot priekā notrīsēt katrai bērna sirsniņai un smaidā iemirdzēties pieaugušo sejām, pazīstot svešiniekā to pašu lāga pastnieku no kaimiņmājas. Nekur nepaliek pieaugušo mulsā vilcināšanās, mēģinot atcerēties vienīgo dāvanas pelnāmo četrrindi par pīrāgu ar apdegušajiem galiem vai Ziemassvētkiem ar rakstītajām kamanām.
Citam Ziemassvētki ir baznīcas dziesmas un sveces, altāra priekšā katru gadu veidotais Jēzus bērna dzimšanas skata attēlojums, kas gadu laikā nav mainījies. Sniegaino pirmssvētku vakaru zvanu skaņas un patīkamā sniega gurkstēšana zem kājām, brienot dziļo sniegaino ceļu uz mazo lauku baznīciņu. Nakts dievkalpojuma brīnumainais pieskāriens, simboliskais Dieva dēla atnākšanas brīdis, ikgadējais dāvināšanas prieks, apveltot ar nepieciešamām lietām cilvēkus, kuriem dzīves ceļš padevies grūtāks.
Cits jūsmo par brišanu pa sniegu klusā, dabas svētā mežā, lai ar burkāniem, kāpostiem, kāļiem un citiem vitamīniem pušķotu nenocirstu egli, kuru nākamajā rītā, pēc cilvēku sarīkoto svētku beigām, nokops pelēkais garausis un ragainais mežazvērs.
Kāds pavada vēl neaizsalušas jūras piešalktas stundas, mēģinot bezgalīgajās debesīs saskatīt Kristus dzimšanas brīdī redzētās zvaigžņu spēles.
Pilsētnieki neiztiek bez lielveikalu prasmīgi radītā svētku iepirkšanās drudža, kas pieskandina ārišķīgām, košām mantām pieblīvēto gaišo telpu, kur skan svēto dzīvību slavinošās dziesmas, bez glīti iesaiņotām, sērijveidā ražotām dāvanām ar krietni pārspīlētu naudiskās vērtības zīmi, piestūķētiem nopulēto auto bagāžniekiem un prasmīgu kulināru noformētiem dzīru galdiem. Vēl kāds izvēlas svētkus sagaidīt citās zemēs un dodas ko labāku lūkot pāri okeānam vai arī tepat – kādā no Eiropas ziemaini sniegotajām kalnu pilsētiņām.
Ziemassvētku ārējās izpausmes ir dažādas, katram citādas. Un nebūtu jau nemaz godīgi mēģināt uzspiest visiem vienādu šo visiem tik svarīgā brīža svētīšanas veidu. Ziemassvētki nav svētki Dievam, kura eksistencei un jēgai nemaz tik daudzi netic. Ziemassvētki nav svētki komercijai, kuras spožums un skaļums aizvien biežāk nomāc dzidros baznīcas zvanus. Ziemassvētki nav svētki Saules gaitas pagriezienam uz gaismas un siltuma pusi. Tie ir svētki cilvēka dzīvībai un cilvēciskajai būtībai – lai mēs gadu no gada neaizmirstu, kā caur sāpēm bezkomforta vienkāršībā mūsos katrā ienāk spēja ziedot un piedot, turpināt cilvēcības ķēdi, lai atgrieztu to īstajā gultnē no jebkuras neprāta, naida, neizpratnes vai dvēseles akluma izraisītas cilpas.
Cik dziļi katrs esam izpratuši Ziemassvētku dvēseli, tik dziļi tā mūsos dzīvo, apgaismojot ceļu līdz pat nākamajai gaismas atnākšanai.
