Nu vairs nav vienprātības pat zvaigžņu pētnieku vidū. Skaidri atceros, ka Latvija valstisko neatkarību atguva 1991. gadā, kas pēc Austrumu kalendāra bija baltās Kazas gads.
Nu vairs nav vienprātības pat zvaigžņu pētnieku vidū. Skaidri atceros, ka Latvija valstisko neatkarību atguva 1991. gadā, kas pēc Austrumu kalendāra bija baltās Kazas gads. Kopš tā laika, cik zinu, nav mainījušās ne debess puses, ne gadu skaitīšanas sistēma un pat ne (paldies Dievam) valsts iekārta Latvijā, taču nu, kad atkal pienācis laiks valdīt Kazai, tā, izrādās, strauji mainījusi apspalvojuma krāsu, un nu šis, 2003. gads, tiek juku jukām saukts gan par baltās, gan melnās un pat rudās (un vēl ūdens!) Kazas gadu.
Skaidrības nav, un varbūt arī nevajag to īpaši meklēt. Cik zināms, vilnas krāsa neietekmē izslaukumus, bet mūs galu galā var interesēt vienīgi tas, vai šogad būs kazai piens vai ne! Taču, lai šim gadam nelaupītu latviešu mentalitātei tik raksturīgo gadu iedēvēšanu mājlopu vārdos austrumnieciskā garā, ar savu iekšējo balsi vienojos 2003. gadam piešķirt raibās Kazas vārdu. Galu galā, ja Sigulda savulaik lielā mērā kļuva populāra, pateicoties ceļmalas krodziņam «Raibais suns», Latvija, iespējams, panākumus gūs tieši laikā, ko kādreiz vēstures grāmatās varbūt dēvēs par raibās Kazas gadu.
Kā jau minēju, mūs ļoti interesē izslaukumi. Tie atkarīgi no tā, ko, cik daudz un vai vispār bāž lopam vēderā, tas ir, silē. Agrāk to noteica kolhoza priekšsēdis un fermas pārzinis, turpmāk, visticamāk, diktēs kāds komisārs no Briseles, bet pagaidām jāpaļaujas uz mīļo Dieviņu un Ministru prezidentu, jo tikai no viņiem atkarīgs, kad (un kāds) tiks apstiprināts valsts budžets 2003. gadam, respektīvi, vai Kazai reiz kaut ko arī liks silē vai arī vienīgi turpinās raustīt aiz pupiem, mēģinot izspiest vēl kādu lāsi.
Starp citu, par pupiem. Latvijai būtu izdevīgāk, ja nupat iesāktais būtu Govs gads. Gan tesmenis lielāks, gan pupu tieši divreiz vairāk nekā kazai. Taču jāiztiek ar to, kas reiz debesu Austrumu pamalē ķīniski ierakstīts, tas ir, ar to pašu kazu, kurai to pupu divi vien ir. Viens labais un viens kreisais. Viens, kas «pienu» dod no ražošanas, otrs – no nodokļu iekasējumiem…
Rādās, ka arī šajā gadā Latvijas raibā Kaza paliks neveselīgi nesimetriska, tas ir, diezin vai tieši šis gads nesīs kaut cik jaušamas pārmaiņas ražošanas kāpināšanā. Cerīgāk ir ar to otro pupu. Latvijā atnākušo jauno laiku pirmās vēsmas liek domāt, ka nodokļu iekasēšana turpmāk varētu sekmēties labāk nekā līdz šim. Jaunā valdība apņēmusies, pirmkārt, ieviest nodokļu atvieglojumus uzņēmējiem, otrkārt, iznīdēt nopelnītās naudas izmaksāšanu «aploksnēs» un, treškārt, nesaudzīgi apkarot kontrabandu. Ja tas patiešām izdosies, tad varētu piepildīties arī valdības solījumi attiecībā uz minimālās algas palielināšanu valstī (Ls 70 mēnesī) kopumā un dažu nozaru un kategoriju darbiniekiem īpaši (policistiem, mūziķiem, ierēdņiem).
Dabiski, ja maciņos mums būs vairāk naudas, varēsim vairāk tērēt. Tiks uzbūvēti vēl citi jauni lielveikali, iekšzemes kopprodukts (IKP) vēl slaidāk augs uz tirdzniecības un pakalpojumu rēķina, un Latvija iegūs vēl jaunus papildpunktus starptautisko finansu struktūru reitingu tabulās, bet tas savukārt nozīmēs jaunu kredītu pieejamību. Bankas piedāvās izdevīgākus kreditēšanas noteikumus, līzinga kompānijas turpinās strauji piepampt pašas un līdz ar to uzpūst nacionālo IKP, par ko arī līdz šim esam tikuši visnotaļ slavēti Eiropā. Tiesa, palielinot nacionālo ieņēmumu vienīgi uz tirdzniecības un pakalpojumu rēķina, faktiski lienam arvien dziļākos parādos un zināmā mērā pat degradējamies morāli, jo pierodam tērēt vairāk nekā nopelnām.
Taču sacītais attiecas uz visnotaļ garlaicīgo un bezkaislīgo ekonomiku. Bez tās pasaulē ir arī daudz jaukāku lietu un parādību. Piemēram, politika. Lai nu kā, bet politiski mūsu – Latvijas kaza – ir ļoti nobriedusi. Tā ir atzīta par gana dresētu (ne dižciltīgu diemžēl), lai ap ragiem liktu ES zvaigžņoto vainadziņu. Apmierināti blēdama, mūsu jestrā kaziņa nu nevar nociesties, lai spriņģotu pa kontinentu (un ne tikai), jo vairāk tādēļ, ka nu tai kaklā apsolīts uzkārt arī NATO zvaniņu, ko varēs sev par prieku, bet citiem par biedinājumu vai uzjautrinājumu draiski dzindzināt Latgales alkšņos pie pašas austrumu robežas.
Tiesa, par iestāšanos ES vēl vajadzēs nobalsot. Gan jau referendums prasīs ievērojamus budžeta līdzekļus, nervus un kaislības. Taču, ja esam spējuši izturēt 8. Saeimas vēlēšanas pagājušajā rudenī, diezin vai kādu varēs pārsteigt ar citu šovu. Turklāt ceļš uz ES mums jau ir tik pamatīgi bruģēts, ka jābūt galīgam idiotam vai piedzērušam, lai no tā tagad ielīgotu grāvī. Cerams, ka mūsu avju (tpu, tas ir, kazu!) gani valdībā spēs saglabāt skaidru prātu un saprašanu ne tikai attiecībā uz ES un NATO.
Gribētos, lai cerīgi un labi, kaut arī mazliet pārāk ambiciozi uzsāktie, jaunie laiki Latvijā patiešām turpinātos. Lai ministri un valdības vadītājs arī nākamajā rītā atcerētos, ko iepriekšējā dienā solījuši un lēmuši. Un vēl ir kāda klusa vēlēšanās, nē, drīzāk vēlējums. Apzinos, ka tas ir gandrīz neiespējami, tomēr ļoti gribētos, lai mūsu virsgans, premjers, iemācītos… smaidīt. Savulaik padomju cilvēkus tieši pēc nespējas pasmaidīt sazīmēja gan civilizētajās valstīs, gan sniegājos pie eskimosiem un cilvēkēdāju cilšu mītnēs palmu zaros. Tagad, pēc divpadsmit gadiem, smaidītprasmes apdalīts laikam palicis vairs tikai viens vienīgs cilvēks uz planētas. Uzminiet, kurš. Manuprāt, viņš to nav pelnījis. Ir taču tik daudz, par ko pasmaidīt!
Kaut vai par to pašu Kazas gadu – viena alga – melnas, baltas, rudas, pelēkas, svītrainas, rūtainas vai raibas kā pati dzīve. Kas, kā zināms, savukārt ir raiba kā dzeņa vēders.
Esi, Kaza, laimīga un pienīga mums visiem par prieku!
