Ziemassvētku vakarā neiespējamais kļūst iespējams. Apnikusī pelēkā ikdiena pārvēršas dzirkstošā svētku priekā, un Ziemassvētku vecīša ierašanās katrā mājā ienes romantisku pieskārienu visam svētvakaram. Kas būtu Ziemassvētki bez Ziemassvētku vecīša?
Ziemassvētku vakarā neiespējamais kļūst iespējams. Apnikusī pelēkā ikdiena pārvēršas dzirkstošā svētku priekā, un Ziemassvētku vecīša ierašanās katrā mājā ienes romantisku pieskārienu visam svētvakaram. Kas būtu Ziemassvētki bez Ziemassvētku vecīša? Īslaicīgs dāvanu saņemšanas mirklis un viss.
Mūsu ģimenē Ziemassvētku vecītis ieradās katru gadu, un rotācijas kārtībā šī loma tika katram no mums. Togad, par kuru gribu stāstīt, bija pienākusi kārta pirmklasniekam Miķelītim.
Mans uzdevums bija sagatavot viņu šai misijai. Miķelītis gan baidījās, ka lielie brāļi to nerros, bet izdevās viņu pierunāt būt par vismazāko un visvecāko rūķi.
Palīdzēju apģērbties, nokrāsoties, pielikt garu bārdu, un Miķelītis kļuva par skaistu rūķi kā no bilžu grāmatas. Par rūķi, kas dala dāvanas un prasa dzejolīšus. Viņš palūkojās spogulī: «Cik skaists! Vecmāmiņ, man tomēr bail…» Miķelītis svārstījās.
«Bailes ir domātas, lai īsts vīrs tās pārvarētu!»
«Vecmāmiņ, vai es esmu īstens vīrs?»
«Visīstākais! Un iegaumē, ka tagad tu esi Ziemassvētku rūķītis! Par Miķelīti tev nav nekādas daļas! Iegaumēji?»
«Centīšos, es ļoti centīšos!»
«Tad uz priekšu!» teicu un izliku dāvanu maisu kopā ar rūķi aiz durvīm. Paguvu tikai nobrīdināt lielos brāļus, lai šovakar izturas pret Miķelīti ar cieņu, kad aiz durvīm sāka stipri klauvēt. Brāļi novaikstījās, ka viņi jau nu neiešot blēņoties, bet tomēr gāja atvērt.
«Labvakar jūsmājās!» bērnišķi zemā balsī rūķītis braši sveicināja.
«Vai kāds mazs Ziemassvētku vecītis!» vecākais brālis mēģināja izprovocēt Miķelīti.
«Es nemaz neesmu Ziemassvētku vecītis, esmu rūķītis!» Miķelītis uz ēsmas neuzķērās.
Es steidzos palīgā: «Laipni lūdzam, rūķīt, nāc iekšā! Būsi piekusis, tālus ceļus staigājot! Puikas, palīdziet rūķim maisu līdz eglei aiznest!»
Lielie brāļi ieveda rūķi istabā un nosēdināja līdzās eglītei.
«Nu, meitiņ, vai tu proti kādu dzejolīti?» mazais ķipars vērsās vispirms pie manis.
Lielie brāļi gardi smējās: «Ha, ha, ha! Meitiņa, vai tu, rūķīt, zini, cik šai meitiņai gadu?»
Man sirds salēcās. Teju draudēja pajukt tik labi iesāktā Ziemassvētku spēle! Bet Miķelītis neapjuka un teica: «Vienalga, cik viņai arī to gadu nebūtu, es tomēr esmu vecāks, jo man jau pāri piecsimt,» un smagi nopūtās.
Rūķīša nevainīgais tēlojums uzkurināja vēl lielāku jautrību.
«Varbūt tu gribi kaut ko man nodziedāt?» pajautāja Miķelītis.
«Labprāt, rūķīt, bet aicinu dziedāt visiem kopā!» Un mēs nodziedājām «Ak, eglīte!»
«Bet tu, puisīt, kā tev ir ar dzejolīšiem?» Miķelītis uzrunāja savu tēti, uzsizdams smieklu vilni. Tētis piedāvāja uzdejot, ko arī izdarīja.
«Un jūs abi divi, tādi lieli zēni, vai tēti un mammu arī klausāt?» Miķelītis jautāja brāļiem, kas dīdījās smieklos.
«Jā, jā, klausām!»
«Vai mazajam brālītim pāri nedarāt?»
«Ko nu, rūķīt! Mēs viņu tā mīlam, tā mīlam, kur nu pāri darīt…»
«Tad esat pelnījuši labas dāvanas,» teica rūķītis un dāsni apdāvināja brāļus.
Miķelīša asais prāts prata katram ko piemērotu pasacīt: «Mēs, rūķi, visu zinām…»
Kad dāvanu maiss bija iztukšots, rūķītis žēlabainā balsī novilka: «Pie jums bija tik labi, bet jāiet arī pie citiem bērniem,» un, stalti izslējies, izgāja pa durvīm.
Aiz durvīm palīdzēju Miķelītim pārģērbties. Viņš no prieka lēkāja: «Vecmāmiņ, brāļi izlikās, ka mani nepazīst! Viņi taču iz – li – kās! Tas bija vareni! Bet es tā baidījos…»
Pēc brīža Miķelītis jau bija pievienojies pārējiem, kas, turpinot izlikšanās spēli, viņu kaitināja: «Kur tu, Miķeli, blandījies? Pie mums bija rūķītis ar dāvanām!»
Miķelim acis staroja, ak, kā staroja! Brāļi viņu šodien respektēja, nevis apcēla! Raudzījos Miķelītī un domāju, cik gan maz vajag, lai cilvēku patiesi aplaimotu!
Vecmāmiņa
