Skaists, balts un sniegots Ziemassvētku vakars pirms gadiem septiņiem. Pīrāgi un piparkūkas jau smaržo galdā, nesam pārējos cienastus.
Skaists, balts un sniegots Ziemassvētku vakars pirms gadiem septiņiem. Pīrāgi un piparkūkas jau smaržo galdā, nesam pārējos cienastus. Naski palīdz mazbērni no Rīgas.
Tuvojas brīdis, kad jāierodas meitas ģimenei. Mazie rīdzinieki ir satraukti, jo tūlīt, tūlīt nāks divi lielie brālēni un lielā māsīca. Nu tik būs!
Zvans pie durvīm! Veram vaļā. Bārdas, brilles, ūsas, rūķu mices, platmales un krāsaini lakati… Ragana un čigāns, divi rūķi un Sarkangalvīte ar garām bizēm. Sestais – mazs vīriņš ar garu degunu un lielu hūti, tāds ņiprs.
Visus sazīmēju, izņemot mazo. Kas ir mazais? Prasu, bet neviens neklausās. Visi riņķo ap galdu, Rīgas mazbērni paslēpjas zem galda – drošs paliek drošs. Nu, kas tas mazais? Bet atbildes nav.
Kad visi izdancojušies, aicinu mazgāt mutes un nākt pie galda. Pēkšņi meita, kas ir ragana, tīrā krievu valodā saka: «Spasibo, nam eščo k drugim sosedjam idķi nado.»
Man mute vaļā, bet vīrs jau ber ķekatniekiem pīrāgus un mandarīnus maisiņos, un izvadām tos ar godu.
Rīgas mazbērni izlien no galda apakšas. Ierodas īstie viesi, un svētki var turpināties.
Bagātā vecmāmiņa
