Tas notika Ziemassvētku vakarā tepat Jelgavā vienā vecpilsētas namā. Pie mums sanāca ciemos mammas un tēta brāļi ar savām ģimenēm.
Tas notika Ziemassvētku vakarā tepat Jelgavā vienā vecpilsētas namā. Pie mums sanāca ciemos mammas un tēta brāļi ar savām ģimenēm. Kamēr pieaugušie, sasēduši blakusistabā, runājās un smējās, mēs, pirmsskolas vecuma bērni – māsīca Elēna, brālēni Valdiņš, Jānītis un es, Anda, jaunākā no visiem, – viesistabā knosījāmies ap eglīti, kas kupla un smaržīga, bagātīgi piekarināta visādiem zvīguļiem un gardumiem, stāvēja uz galda istabas vidū. Kaut arī līdzās eglītei stikla traukos gozējās sārti āboli, glazētas piparkūkas un konfektes, nez kāpēc tās, kuras karājās eglītē, likās gardākas. Vai tāpēc, ka bija noliegts tās aiztikt?
Valdiņš, lielākais un drosmīgākais no mums pārējiem, piegāja pie eglītes un norāva lielo halvas konfekti sudrabotā papīrā. Halvas konfekte! Kā man garšoja halvas konfektes! Plati ieplestām acīm skatījos, kā Valdiņš iztin gardumu no spīdīgā apvalka un nokož krietnu gabalu.
«Ko brīnies? Ņem tu ar’!» viņš vēlīgi uzsauca un labsajūtā braucīja vēderu: «Garšīga!»
Man saskrēja siekalas mutē. Bailīgi pieskāros eglītes zarā pakārtajai halvas konfektei un mazliet parāvu, taču tā spītīgi nešķīrās no egles. Rāvu drošāk, un kārotais bija rokā! Tai pašā brīdī egle salīgojās un – bāc! –, viegli nošalkdama, uzgāzās man tieši uz galvas.
Džinkstēdami plīsa spožie zvaniņi, bumbiņas, rūķu mājiņas un pārējie spīgulīši. Eglītes zari ieskāva mani, un sīkās, zaļās skujiņas sāpīgi dūrās pakausī, kaklā, ausīs, acīs – visās vietiņās. No izbīļa un sāpēm stāvēju kā pārakmeņojusies, neuzdrīkstēdamās pat muti atvērt palīgāsaucienam.
No blakus istabas skrēja tantes un onkuļi un satraukti cits caur citu sauca: kas te notiek?…
Valdiņa mamma bija skolotāja un radusi vienmēr visu noskaidrot tūlīt uz vietas. Jautājums bija viens: kurš apgāza egli? Valdiņš, Jānītis un Elēna drūmi klusēja, bet Valdiņa tētis noskaities atsprādzēja siksnu, veikli izvilka to no biksēm un pavicināja nobijušos bērnu priekšā.
«Bet kur tad ir Anda?» neviens nebija pamanījis manis trūkumu.
«Tur!» Valdiņš rādīja uz eglīti. «Tur, apakšā!»
Es stāvēju mēma kā statuja. Ļoti sūrstēja skuju sadurstītā miesa, un es jutos ne īsti dzīva, ne mirusi.
«Kāda laime, ka svecītes nebija iedegtas!» vecmāmiņa atviegloti nopūtās. «Būtu vēl māju nosvilinājuši un paši līdzi sadeguši, brrr,» viņa šausmās nodrebinājās.
Kamēr visi centās mani atbrīvot no egles skāvieniem, aizvērtām acīm es jau redzēju liesmas mēles laizām manu augumu.
«Andiņ, attopies, atver acis!» pie pašas auss ieskanējās pazīstamā mammas balss. «Kas tev rokā?» viņa taujāja, bet mana plauksta ne par ko nevērās vaļā. Mamma mēģināja aiz diega izvilkt no manas sažmiegtās saujas kust sākušo konfekti. «Meitiņ, vai tā vajadzēja?» mamma pārmetoši vaicāja. Viņa visu saprata.
Apkritu mammai ap kaklu un piespiedos klāt, cik tuvu vien var. Man kļuva tik ļoti žēl, ka tā bija noticis.
