Tas notika 1970. gada Ziemassvētkos. Rudenī biju sākusi mācīties 1. klasē. Biju mājas bērns, kas bērnību pavadījis pie vecmāmiņas laukos, tādēļ daudzas lietas man bija jaunums.
Tas notika 1970. gada Ziemassvētkos. Rudenī biju sākusi mācīties 1. klasē. Biju mājas bērns, kas bērnību pavadījis pie vecmāmiņas laukos, tādēļ daudzas lietas man bija jaunums.
Tā kā manam tētim 23. decembrī ir dzimšanas diena, parasti radi sabrauc Ziemassvētkos, kad apvienojam abas svinības. Vienmēr svētkos bijis Ziemassvētku vecītis. Netālu dzīvoja mana klasesbiedrene Baibiņa, kuru arī uzlūdzām uz eglīti. Viss notika kā jau svētkos: atnāca vecītis, skaitījām dzejolīšus, dziedājām, gājām rotaļās. Vakarā Baibiņai vajadzēja doties uz mājām. Izgājām priekšnamā pavadīt. Te pēkšņi mana draudzenīte paņēma kāda ciemiņa noliktos cimdus un teica: «Tu redzi? Šī tante bija pārģērbusies par Ziemassvētku vecīti, un tie ir viņas cimdi.» Centos protestēt, ka tas nevar būt, jo vecītis taču brauc no ziemeļiem. Tad tiku nosaukta par muļķi, kas tic tādiem māņiem. Tajā pašā vakarā mamma man bija spiesta atzīties «grēkos». Tā es tikai septiņu gadu vecumā uzzināju, kas īsti ir Ziemassvētku vecītis.
Vēlos uzrunāt visus pieaugušos Merionas Hārlandes vārdiem: «Nekad nelaupiet bērniem Ziemassvētkus! Šie svētki ir zaigojošs zīmogs, kas apstiprina vesela gada laimi. Ļaujiet bērniem ticēt Santa Klausam jeb Salavecim, jeb Ziemassvētku vecītim, vienalga, kāds vārds jūsu zemē piešķirts omulīgajam dāņu svētajam.»
Indra Prieciņa Platones pagastā
