Man vēl nebija pieci gadi. Mamma un omīte bija sarunājušas ar kaimiņu tanti, lai viņa pārģērbjas par Ziemassvētku vecīti.
Man vēl nebija pieci gadi. Mamma un omīte bija sarunājušas ar kaimiņu tanti, lai viņa pārģērbjas par Ziemassvētku vecīti. Tieši tad pie kaimiņienes bija atbraukuši viesi no Norvēģijas krustmeita Vita ar savu vīru Haraldu, un Vēsmas tante pierunāja Haraldu tēlot vecīti.
Mēs ar brāļiem tā arī nesapratām, kurš ir pārģērbies. Parasti Ziemassvētku laikā opītim vajadzēja būt darbā, bet mēs, vienalga, cerējām, ka vecītis būs opītis. Kad vairākas stundas bijām priecājušies, Ziemassvētku vecītim vajadzēja doties uz citām mājām. Uz atvadām lielie attaisīja šampanieti, saskandināja glāzes, novēlēdami priecīgus svētkus. Taču vecītis glāzi visu laiku turēja rokā. Kad Vēsmas tante ar savu māsu, krustmeitu un Ziemassvētku vecīti devās ārā, mans lielais brālis iebļāvās: «Ziemassvētku vecītis ir zaglis!» Mūsu vecītis bija nolēmis izdzert šampanieti aiz durvīm, jo mākslīgā bārda un ūsas viņam to traucēja izdarīt.
Jāpiebilst, ka viss svētku pasākums noritēja norvēģu valodā. Kā tulks ļoti prasmīgi strādāja Vita. Nesen uzzinājām, ka nu Haralds jau diezgan labi runā latviski. Tagad Ziemassvētku vecītim un viņa tulkam jau ir trīs meitiņas, bet mēs katru gadu Ziemassvētkos ar Vēsmas tantes starpniecību nosūtam viņiem visiem smaržīgu piparkūku sveicienu.
Līga Prieciņa, 13 gadu, Platones pagasta Dārziņos
