Bens Latkovskis. «Nelaiķis ierodas ar nokavēšanos». Atēna. 2002.
Bens Latkovskis. «Nelaiķis ierodas ar nokavēšanos». Atēna. 2002.
Literatūras vēsture apstiprina apgalvojumu, ka būtībā par rakstnieku šā jēdziena konvencionālajā izpratnē var kļūt jebkuras profesijas pārstāvis (ārsts, arhitekts, dabas pētnieks utt.). Latvijas detektīvliteratūras žanrā sevi ir centušies parādīt vairāki žurnālisti. Viens spilgts piemērs ir Arnis Terzens. Nesen arī žurnālists Bens Latkovskis laidis klajā savu pirmo grāmatu ar īstam «krimiķim» atbilstošu virsrakstu – «Nelaiķis ierodas ar nokavēšanos».
Ja īsi jāpasaka, par ko ir šis kriminālromāns, tad iznāk gaužām banāls raksturojums – uz Latviju stratēģiskos nolūkos (iegūt ietekmi valstī) it kā ierodas bijusī un visā pasaulē meklēta kriminālā autoritāte Aleksandrs Soloņiks, kura līķis jau 1996. gadā atrasts kādā Atēnu atkritumu izgāztuvē. Līdz ar šīs personas ierašanos sākas visādas trakas ēverģēlības…
B.Latkovska literārā veikuma galvenais vilcējspēks ir tā saturā iekodētā un, jādomā, apzinātā provokācija ar kriminālromāna varoņiem. Proti, viņi nav kaut kādi abstrakti pēteri vai miķeļi, bet gan, kā smejies, ikdienā Latvijas plašsaziņas līdzekļos bieži sastopami cilvēki. Īsāk sakot, B.Latkovskis, staigājot par naža asmeni, ko sauc «personas cieņa un gods», liek darboties tādām pazīstamām personībām kā Valsts policijas priekšniekam Jurim Rekšņam, respektablajam advokātam Andrim Grūtupam, žurnālistei Baibai Strautmanei u.c. Un šie visi sabiedrībā labi zināmie indivīdi darbojas uz veiksmīgi savērpta «krimiķa» fona, tā ka vai nu tici un šausminies, kā tā var, vai arī ļaujies fikcijas šarmantajai intrigai.
Protams, neviens nevar izbēgt no savas pieredzes, tai skaitā arī B.Latkovskis, kas romānu «Nelaiķis ierodas ar nokavēšanos» sarakstījis pēc labākajiem žurnālistikas standartiem (fakts + to raksturojošie dažādu personu izteikumi). Tas kriminālromānu brīžiem (stāsts par Soloņika un citu kriminālistu dzīvi) pārvērš tādā kā avīžu rakstā, turklāt ne jau elitāras avīzes, bet dzeltenās preses līmenī, sak, lai labāk varētu pārdot. Līdz ar to valoda, kurā izsakās galvenie varoņi, ir vairāk centīga žurnālista interviju atreferējuma, nevis dzīva un ticama dialoga līmenī.
Tomēr krimināldrāmā ir arī daudzas vietas, kas visiem, kuri seko līdzi Latvijas sabiedriski politiskajai dzīvei, liks pasmaidīt. Nu kaut vai epizodes, kurās caurkritušais politiķis Odisejs Kostanda un latvju tautas sirdsapziņa Aivars Garda izrādās itin labi kompanjoni kriminālajām autoritātēm. Šādas un citas epizodes autors ir konstruējis uz nebēdu un, liekas, sevišķi neuztraucoties par iespējamajām sekām (tiesu darbiem).
