Atskatoties uz vērienīgo sociālās integrācijas projektu un citiem pagājušajā gadā veiktajiem darbiem, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs ir apņēmības pilns turpināt iesākto.
Atskatoties uz vērienīgo sociālās integrācijas projektu un citiem pagājušajā gadā veiktajiem darbiem, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs ir apņēmības pilns turpināt iesākto, meklēt jaunas darba popularizēšanas un finansiālo problēmu risināšanas iespējas.
Pirmais laikraksts, pirmā oriģinālluga… Pirms dažām nedēļām izstādes atklāšanas apmeklētāji Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā atcerējās Jelgavas saistību ar vēl kādu pirmo reizi latviešu rakstītā vārda vēsturē – šoreiz pirmo latviešu valodā izdoto kalendāru.
Deviņdesmito gadu vidū šo liecību glabātājs par «līderi» radniecīgo institūciju vidū Latvijas mērogā kļuva kādā gluži citā, bēdīgā nozīmē – vēstures liecību krātuvi, kuras papildināšanai tās saimnieki līdzekļus vairs nespēja atvēlēt. Tagad šādā situācijā jau pāris gadu atrodas arī valsts muzeji. Kā atzīst muzeja direktore Gita Grase, vairums citu pašvaldību muzeju arī mūsdienās atšķiras ar līdzekļu daudzumu, ko krājumu papildināšanai ik gadu budžetā atvēl to pārzinātāji, taču to vidū vismaz pagaidām nav kandidātu, kas varētu «apdraudēt» jelgavnieku skumjo «čempionu» godu.
Arī nepilnie 70 tūkstoši latu 2001. gadā un 74 tūkstoši pagājušogad sedza darbinieku algas, komunālos maksājumus un citus muzeja uzturēšanas neatliekamākos izdevumus. Tomēr ne visus. Kā gan citādi lai dēvē to, ka vienīgo iespēju atrast finansējumu ēkas kapitālajam remontam muzejs pašlaik redz valsts mērķprogrammmu konkursos, bet noteiktu iespēju atrisināt, piemēram, sasāpējušo transporta problēmu (atrast aizvietotāju nolietotajam mikroautobusam, bez kura problemātiska vispirms jau kļūtu daudzo izstāžu darbu pārvešana) nesaskata vispār.
Krājumu papildināšanai domāta pašvaldības dotācija Ģ.Eliasa muzejam ir vairāk nekā astoņus gadus tāla pagātne. Tik ilgi vienīgās kolekciju veidošanas iespējas Jelgavas muzejam ir dāvinājumi un uzvaras projektu konkursos.
Par savu darbu dāvinājumiem muzejs šogad paldies saka U.Rogam, G.Ezerniekam, U.Zuteram, V.Dadžānam, J.Zēbergam, P.Šenhofam, R.Štrauham, K.Baumanim un, kā ikkatru gadu, daudzajiem pilsētas un novada vēstures dažādo dokumentējumu dāvinātājiem.
Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas «Nacionālas nozīmes projekti akreditētajos muzejos» atbalsts ļāva piecus jaunieguvumus (to skaitā iespaidīgās Jelgavas pasta zīmogu un pastkaršu kolekcijas) pievienot muzeja krājumam un ar restaurētām klavierēm pilnveidot rajona amatierteātru kustībai veltīto ekspozīciju Ā.Alunāna memoriālajā mājā.
Dome atbalstījusi vairākus muzeja projektus: ar 2126 latu palīdzējusi vairāk nekā piectūkstoš latu vērtās pastkaršu kolekcijas iegādē un 3 tūkstošus latu atvēlējusi sociālā integrācijas projekta «Panāksim pretī» ietvaros neplānotajam, bet tā īstenošanas gaitā par nepieciešamu atzītajam kosmētiskajam remontam pirmā stāva vestibilā.
«Pierādījās atziņa, ka, tikai darot, ieraugi un iemācies, ko nezini,» nule noslēgtā «Panāksim pretī» ietvaros veikto ēkas pirmā stāva rekonstrukcijas gaitu direktore kopumā vērtē kā veiksmīgu, piebilstot, ka dažas «aizķeršanās» cēlonis meklējams būvdarbu pirmreizīgumā – ne tikai Jelgavas, bet visas Latvijas mērogā (automātiskā vēršanas mehānisma iebūvēšana ozolkoka ārdurvīs).
Vēlme «Panāksim pretī» padarīt dzīvotspējīgāku, meklēt iespēju iesākto ne vien pēc noslēdzošās – otrās – kārtas nodošanas turpināt, bet paplašināt tā sabiedrisko noderīgumu likusi projekta īstenošanas gaitā pieņemt jaunus lēmumus par līdzekļu efektīvāku izmantošanu. Pirkt nevis vienu datoru (kā sākotnēji bija paredzēts), bet divus, fotopakalpojumu vietā iegādāties digitālo fotokameru un sarūpēt datorprogrammatūru, kas pašu spēkiem elektroniskā attēlā ļaus arī turpmāk fiksēt izstādes un eksponātus no plašajiem krājumiem.
«Ekspozīcijā var parādīt ne vairāk kā piecus līdz septiņus procentus no tā, kas atrodas muzeja krājumā. Mēģinājums aizvadītajā gadā ieskicēt atlikušos vairāk nekā deviņdesmit apliecināja, ka samērā neilgā laikā par videofilmēšanai atvēlētajiem 650 latiem bijām iecerējuši paveikt pārāk daudz. Pašlaik izveidotie sešarpus nelielie sižeti ne tikai sniedz ieskatu otrā stāva ekspozīcijās, ļoti nelielu ieskatu mākslas darbu krājumā un nedaudz ļauj ielūkoties etnogrāfisko priekšmetu un tekstiliju kolekcijā.» G.Grase un viņas vietniece darbā ar sabiedrību Marija Kaupere pauž apņēmību sižetu veidošanu turpināt. Muzejs apsver iespēju izstrādāt un iegūt finansējumu «Panāksim pretī» turpinājumam (ja piemērots konkurss tiks rīkots) – projektam ar līdzīgu finansējumu un mērķiem. «Galvenā atziņa – pakalpojumus pirkt ir dārgāk nekā iegādāties tehniku un pašiem iemācīties ar to rīkoties,» atzīst G.Grase, uzsverot, ka ietaupīt līdzekļus aparatūras iegādei lielā mērā ļāvuši secinājumi, kas radušies, samērojot tehnikas īres un pieaicinātā speciālista darba samaksas summu ar aparatūras cenu. «Īpaši jāuzsver, ka nevienu santīmu neizlietojām administratīviem izdevumiem – reprezentācijai, tradicionālajiem desmit procentiem par projekta vadīšanu. Muzeja darbinieki atalgojumu saņēma vienīgi par videosižetu izstrādi – darbietilpīgu patstāvīgu uzdevumu (no ieceres līdz teksta un filmējamo eksponātu sagatavošanai), ko katrs veica no ikdienas darbiem (projekta īstenošanas gadā to, protams, nekļuva mazāk) brīvajā laikā.» «Mēs gluži vienkārši neesam tik bagāti, lai rīkotos citādi, jo pakalpojums ir īslaicīgs, bet aparatūra paliek un ir izmantojama daudzus gadus,» direktorei piekrīt M.Kaupere.
Papildus sociālajai integrācijai muzejs par svarīgu darbības virzienu arvien uzskatījis dažādu tautu Jelgavā sakņotās vēstures apzināšanu, kas, pēc G.Grases teiktā, ir muzejnieku īstenotās etniskās integrācijas programmas pamats.
Kopā ar līdzšinējiem sadarbības partneriem muzejs turpinās lietuviešu un latviešu dzejas dienas tradīciju. Savukārt poļu ieguldījums Kurzemes Provinces muzeja tapšanā nejauši nav licis izvēlēties poļu sabiedriskiem un kultūras darbiniekiem veltītā sarīkojuma norises laiku – 2003. decembri – mēnesi, kad notiks muzeja 185. jubilejas svinības.
«Neviens pilsētā nespēj «sagremot» šo gadskaitli,» ar nožēlu konstatē muzeja vadītāja. «Visiem liekas, ka piecdesmit gadi – tas jau ir daudz. Bet 185 muzejam? Jau toreiz, kad svinējām 180. jubileju, varēja just, ka pilsēta īsti neizprot, ko tas nozīmē – muzejs ar tik senām saknēm. Kaut arī esam tikai Kurzemes Provinces muzeja garīgie mantinieki, tomēr, ja Eiropā, runājot par Jelgavu, piemin muzeju, visi Kurzemes Provinces muzeju nesaraujami saista ar pašreizējo Jelgavas muzeju. Sienas videozālītē, kuras pašlaik izmantojam invalīdu izstādēm, ir vienīgā vieta, kur gribam parādīt Kurzemes Provinces muzeja vēsturi, tā dibinātāju fon Reki un, uzsverot pēctecību, nedaudz ieskicēt 185 gadu vēstures nākamo posmu – par Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju. Lai nebūtu tā kā līdz šim: par «Academia Petrina» apmeklētājam stāsta veselas zāles ekspozīcija, bet par muzeju, kuram ir ne mazāk slavena vēsture – ne vārda.»
