Zinātnieki uzskata, ka visas mūsdienās sastopamās dažādās suņu sugas cēlušās no dažiem vilkiem, kurus pirms 15 000 gadu pieradināja tagadējās Ķīnas pierobežā dzīvojoši cilvēki.
Zinātnieki uzskata, ka visas mūsdienās sastopamās dažādās suņu sugas cēlušās no dažiem vilkiem, kurus pirms 15 000 gadu pieradināja tagadējās Ķīnas pierobežā dzīvojoši cilvēki.
Lai atrisinātu ilgi neatbildētos suņu evolūcijas un sociālās vēstures jautājumus, pie darba ķērās trīs zinātnieku komandas. Viņu atklājumi, kas publicēti britu žurnālā «Science», liecina par iespējamajām suņu ciltsmātēm – vilcenēm jeb tā sauktajām «suņu pasaules ievām».
Zinātnieki arī secināja, ka lielās pārvērtības ir saistītas nevis ar dažādu suņu ģenētiskām atšķirībām, bet ar selektīvo darbu, ko cilvēki intensīvi piekopuši pēdējos 500 gadus.
Viena komanda pētīja Vecās pasaules suņus, mēģinot noskaidrot to izcelsmes vietu, par ko agrāk tika uzskatīti Tuvie Austrumi. Otra zinātnieku grupa pētīja Jaunās pasaules suņus, taču atklāja, ka Austrumāzijā meklējamas arī Amerikas suņu populācijas saknes.
«Mēs atklājām, ka suņi no Vecās pasaules Jaunajā ieradās kopā ar pārceļojušajiem cilvēkiem. Līdz ar to pat pirms tirdzniecības attīstības cilvēki jau ir mainījušies ar suņiem,» norādīja Karls Vila no Zviedrijas Upsalas Universitātes, kas pētīja Jaunās pasaules suņu izcelsmi.
Viņš piebilda, ka tieši, kā un kāpēc cilvēki pieradināja suņus, nav zināms, bet ātrums, kādā tie kļuva dažādāki un vairojās, liecina, ka tie spēlējuši svarīgu lomu cilvēku dzīvē.
«Es varu iztēloties: ja suņi, piemēram, uzlaboja medību kvalitāti, tas varēja būt ļoti liels atbalsts cilvēkiem. Tas varēja pat atvieglot Jaunās pasaules kolonizāciju. Šajos suņos bija kaut kas ļoti izdevīgs, kas viņus padarīja par ārkārtīgi veiksmīgiem un ļāva izplatīties visā pasaulē,» norādīja K.Vila.
Pētījumus par Vecās pasaules suņiem vadīja Peters Savolainens no Stokholmas Karaliskā tehnoloģiju institūta, analizējot no suņiem Āzijā, Eiropā, Āfrikā un arktiskajā Amerikā ņemtos DNS paraugus.
Kā atklāja P.Savolainena grupa, kaut arī lielākai daļai suņu ir kopīgs genofonds, vislielākā ģenētiskā dažādība bija Austrumāzijas suņu vidū. Tas liecina, ka tur suņi bijuši pieradināti visilgāk.
«Visticamākie minējumi par suņu izcelsmes vietu attiecināmi uz Tuvajiem Austrumiem. Tas secināms, pamatojoties uz dažiem zināmajiem faktiem – nedaudzām arheoloģiskajām liecībām no reģiona un to, ka tur bija pieradināti vēl daži citi dzīvnieki,» viņš sacīja.
Zinātnieki pētīja suņu mitohondriālā DNS, kas tiek mantots tieši no mātes, gēnu secību. Atklājumi liecināja, ka lielākās mūsdienu suņu populācijas reiz cēlušās no viena genofonda.
Ņūmārketas pilsētā (Lielbritanijā) bāzētā Dzīvnieku veselības tresta ģenētikas vadītājs Metjū Bainss norādīja, ka atklājumi ir ļoti nozīmīgi.
«Pirmo reizi ir iegūti relatīvi pārliecinoši pierādījumi par laiku, kad tika pieradināti suņi, un arī par to, kur tas noticis, kas ir zināms pārsteigums. Cilvēki agrāk uzskatīja, ka daudzas dzīvnieku sugas pieradinātas Tuvajos Austrumos, bet šie dati skaidri parāda, ka pieradināšana notika Austrumāzijā,» sacīja M.Bainss. «Izskatās, ka 95 procenti pašreizējo suņu ir cēlušies no trim vilcenēm. Es domāju, ka viņas varētu dēvēt par suņu pasaules ievām,» zinātnieks piebilda.
