Ja kāds vēlas nokļūt no punkta A uz punktu B, visvienkāršāk ir iekrāt naudiņu, nopirkt biļeti un doties ceļā. Var jau rīkoties arī citādi: nostāties ceļa malā un «balsot».
Ja kāds vēlas nokļūt no punkta A uz punktu B, visvienkāršāk ir iekrāt naudiņu, nopirkt biļeti un doties ceļā. Var jau rīkoties arī citādi: nostāties ceļa malā un «balsot». Tiesa, tādā gadījumā ceļojums var ievilkties, kā arī iespējami cita veida sarežģījumi.
Spriežot pēc masu saziņas līdzekļos vērojamām aktivitātēm, gada sākumā par vienu no aktuālākajām tēmām kļuvis 20. septembrī paredzētais referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), konkrēti – šim pasākumam nepietiekamais finansējums. Runas par naudu atvasinot tālāk, sākts diskutēt vēl par to, vai būtu jāaprobežojas tikai ar reklāmas kampaņas sagatavošanu vai arī sabiedrības informēšana par gaidāmajām pārmaiņām būtu turpināma pēc referenduma.
Šajā sakarā, protams, šķiet dīvaini, ka valdība, pasludinājusi dzelžainu taupības režīmu, prioritāšu garajos sarakstos tieši ar iestāšanos ES saistītu jautājumu finansēšanu atstājusi kaut kur listes apakšējā galā. Taču ir vērts palūkot – vai tiešām būtu jārunā par milzīgām summām? Varbūt tomēr – par to, kā tās tērēt saprātīgāk un efektīvāk nekā līdz šim?
Lai gan dažādas valsts un sabiedriskās institūcijas, kuru uzdevums ir veicināt Latvijas sabiedrības integrēšanos ES, vai vienā mutē apgalvo, ka valsts tik nozīmīgajam mērķim līdz šim nav atvēlējusi vai nu neko, vai tikai nožēlojamus grašus, ir vietā jautājums, piemēram, par to, cik liels bijis labums no šo iestāžu un organizāciju līdzšinējās darbības.
No vienas puses, maigi sakot, būtu melots, ja sacītu, ka valsts līdz šim tik ļoti skopojusies ar līdzekļiem. Radio raidījumi, dažādi bukleti, periodiski izdevumi, semināri un diskusijas arī prasījuši naudu. Tomēr šos tēriņus mute neveras nosaukt par efektīviem. Pēc daudzu citu valstu pieredzes Latvijā ir izveidoti ES informācijas centri (pavisam 34). Tāpat kā citās Eiropas valstīs, tie atrodas galvenokārt rajonu centru bibliotēkās. Tur reižu reizēm notiek tikšanās ar zinošiem speciālistiem ES jautājumos, bet šādus pasākumus apmeklē tikai rets iedzīvotājs. Šo un daudzo pagastu bibliotēku plauktos putekļiem pārklājas arī brošūras, bukleti un biļeteni. To kvalitāti apšaubīt nav pamata: šajos iespiedmateriālos, ja labi grib, var gūt pietiekami vispusīgu informāciju par ļoti daudziem jautājumiem. Un tomēr šie izdevumi nav pieprasīti. Tie zināmā mērā atgādina žurnālus frizētavu un doktorātu uzgaidāmajās telpās, kur liecina tikai vienu: jo lielākas preses izdevumu kaudzes, jo ilgāk jāgaida aizdurvē. ES nav nedz frizētava, nedz, jo vairāk, slikta frizētava. Iekļaušanās (vai neiekļaušanās) aliansē ietekmēs ikviena mūsu valsts iedzīvotāja likteni, turklāt jo īpaši – mūsu bērnu likteni. Tas uzliek ļoti lielu atbildību mums, pieaugušajiem, izdarīt rūpīgi izsvērtu, pareizu izvēli. Diezin vai to var veicināt ar spilgti apdrukātu papīru kaudzēm, kas turklāt pārsvarā nav ikvienam gluži «pa rokai», īpaši lauku rajonos.
Ar ES saistīto jautājumu ir ļoti daudz, ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir tiesības zināt, kā iekļaušanās aliansē ietekmēs viņa nākotni. Lai tiktu skaidrībā, ir kaut kur jāiet, «jārokas» plauktos, jātērē laiks un citādi lieki jāpiepūlas. Turklāt nav teikts, ka vietējās bibliotēkas vadītājs ikreiz varētu būt pietiekami zinošs, labs konsultants (visdrīzāk jau ne). Pieejamāks un operatīvāks informācijas avots, protams, ir internets. Tas nodrošina arī atgriezenisko saikni (ikviens var uzdot jautājumus un saņemt tieši sev adresētas atbildes, kā arī piedalīties diskusijās), taču – cik daudziem Latvijas iedzīvotājiem vispār ir pieejams internets? Pēc rožainiem aprēķiniem, tikai ap 15 procentiem.
Tādēļ jārunā par lielāku informācijas pieejamību. Tas nenozīmē vairāk informācijas, ja ar to domājam plakātus, brošūras un bukletus, bet gan to, ka nevis indivīdam būtu jādodas informācijas meklējumos, bet gan tai jānokļūst pie ikviena.
Nākamā problēma, par ko ir jādomā, protams, ir informācijas objektivitāte. Līdz šim informācija tikusi lielākoties ģenerēta tajās instancēs un institūcijās, kas jau apriori atbalsta Latvijas iestāšanos ES. Tieši šīm institūcijām arī bijis pieejams vairāk vai mazāk skopais valsts finansējums un līdzekļi no ES. Tajā pašā laikā savs viedoklis ir arī ES oponentiem, turklāt nereti visai argumentēts un konstruktīvs. Arī šādi noskaņotiem indivīdiem vai viņu apvienībām jādod iespēja sabiedrību informēt par savu nostāju vienā vai citā jautājumā.
Un nu jājautā – vai tam visam patiešām vajadzīga liela nauda? Kā sākumā teikts, var jau izlīdzēties arī ar «stopošanu». Ar naudu un «biļeti» kabatā tomēr drošāk un ātrāk var sasniegt mērķi. Tādēļ, no vienas puses, valsts budžetā būtu jāparedz pietiekami nopietna summa sabiedrības sagatavošanai referendumam, kas faktiski ir tikai tāda «aste» citādi jau pārkāptam «sunim». No otras puses, iespējams, varētu nopietnāk izsvērt, vai līdzšinējie ES propagandas paņēmieni nebūtu jāuzlabo. (Tas gan jau tiek darīts: Latvijas Radio 1. programmā tiek veidots jauns raidījumu cikls, ierīkots informatīvais bezmaksas tālrunis, pa kuru piezvanot, ikviens var saņemt atbildes uz viņu interesējošiem jautājumiem par ES).
Pāri visam būtu jāielāgo, ka ne ar kādu, pat izcili žilbinošu un iedarbīgu, reklāmas kampaņu, pat ne ar referenduma pozitīvajiem rezultātiem nebūs pietiekami. Jo īpaši, ja Latvijas iedzīvotāji «de iure» izvēlēsies iekļauties ES: tikai tad būs pa īstam jāsākas skaidrošanai; mums visiem būs jāmācās dzīvot jaunajos apstākļos. Un, protams, skola maksā naudu. Tādēļ šāda izdevumu aile jaunajā budžetā ne tikai jāparedz, bet arī īpaši jāiezīmē. Lai gan par mūsu izglītošanu daļu summas uzņemas maksāt arī ES, tomēr arī pašu valsts finansējumam jābūt samērīgam kaut vai tādēļ, lai mācīšanās nepārvērstos dresūrā.
