Ādolfa Alunāna teātra režisores Lūcijas Ņefedovas lielās un apaļās jubilejas priekšvakarā aprit kāda neliela gadskārta viņas radošajā dzīvē – jau gadu viņas pienākumu lokam pievienojusies Zaļenieku amatierteātra vadīšana.
Ādolfa Alunāna teātra režisores Lūcijas Ņefedovas lielās un apaļās jubilejas priekšvakarā aprit kāda neliela gadskārta viņas radošajā dzīvē – jau gadu viņas pienākumu lokam pievienojusies Zaļenieku amatierteātra vadīšana.
Izmaiņas pagājušosezon sākās ar toreizējā Zaļenieku režisora Gunta Krūmiņa lēmumu pēc ilgākas prombūtnes atgriezties Ozolniekos, lai atjaunotu turienes amatierteātra dzīvi. 4. maijā pēc daudzu gadu klusēšanas uz Ozolnieku tautas nama skatuves bija tapis pirmais jauniestudējums – Valda Rūmnieka un Andreja Miglas «Sveču valsis jūnijā».
Aicinājumam glābt apdraudētās teātra spēlēšanas tradīcijas Zaļeniekos atsaucās Lūcija Ņefedova, un kopš 2002. gada janvāra Zaļenieku tautas namā ar iknedēļas regularitāti atsākušies mēģinājumi jeb, L.Ņefedovas vārdiem, režisora un kolektīva savstarpējās pielāgošanās darbietilpīgais process: «Pūlamies kopīgiem spēkiem. Viņiem jāpierod pie mana darbošanās stila, man savukārt bija jāsāk ar nepazīstama kolektīva spēju «iztaustīšanu» (turklāt mūsu pirmās izrādes tapšanā iesaistījās vairāki jauni dalībnieki – viņi uz skatuves kāpa pirmoreiz mūžā).»
Pēc režisores atzinuma, metode neatkarīgi no tēlotāju spējām un pieredzes ir viena. Vienalga, vai darīšana ar pirmoreiz sastaptiem lauku etuziastiem, vai pieredzējušu un labi pazīstamu spēlmaņu kopu, jautājumi, kas virza iestudējuma tapšanu, allaž ir vieni un tie paši: «Ko es gribu, ko un, galvenais, kā to īstenoju, kā tobrīd jūtos. Nav jau nemaz tik daudz, vai ne? Cita lieta – daudz laika un spēku vajadzīgs, lai minēto dabūtu gatavu. Sākot jau ar tādiem «sīkumiem» kā «normāla» saruna uz skatuves – runāt tā, lai skatītājs saprastu. Skatuves runas izkopšanu daudzi mūsdienās pametuši novārtā. Vienkārši nepiestrādā, un trūkst jau arī speciālistu. Ar to arī sākām,» L.Ņefedova atceras pirmos mēģinājumus, ar kuriem pirms gada sākās režisores un kolektīva iepazīšanās. «Vispirms jānoskaidro, kas šajā lugas gabaliņā notiek, pēc tam – ko katrs varonis īsti grib: kādu pierunāt, viņam kaut ko iestāstīt, viņu nolamāt, izvilināt naudu… Kad esam to noskaidrojuši, mācāmies šo jaunatrasto «grib» saprotami izteikt. Cīņa ar vārdu mēdz būt ilga un grūta.»
Par spīti tam, ka «ciets rieksts» šai ziņā izrādījusies iestudēšanai izvēlētā Roberta Greča komēdija «Dikerpota mantinieki», režisore bija izšķīrusies nemainīt senlaicīgo valodu un «nepielabot» sižeta līniju (Dikerpota radinieku cīņu par bagātnieka mantojumu).
«Kad viss iepriekšminētais apjēgts, nākamais etaps ir mizanscēnas veidošana – sižeta kontekstā atbildēt uz jautājumu, ko es tagad daru. Vēl tālāk: mēģināt izvērtēt, kā tas viss kopā izskatās, domāt par piemērotu formu. Tik tālu pašlaik ejam.»
Aktiermeistarības un režijas pamatus L.Ņefedova māca arī ar Jelgavas rajona galvenās valsts kultūras inspektores Dzintras Zimaišas iniciatīvu un atbalstu dibinātajā radošajā laboratorijā, kurā reizi mēnesī uz mācībām sabrauc amatierteātru režisori un skolotāji no Vilces, Bērvircavas un Vircavas, Elejas, Kalnciema, Tērvetes, Bikstiem, Bēnes, Auces un Vītiņiem. Ar divu gadu mācību «eksāmena» rezultātu – praksei izvēlēto Tomā «Astoņu mīlošu sieviešu» iestudējumu – «laborantes», iespējams, ļaus iepazīties Zemgales amatierteātru kopā sanākšanā «Bīne» šovasar.
Bet Zaļeniekos pirmizrādi gaida jauna luga, kuras izvēlē ievēroti divi lauku amatierteātra vadītājam neignorējami apsvērumi, proti, tieši šo iespēju kolektīvs uzņēma visatsaucīgāk un darbojošos personu lielāks skaits ļauj iesaistīt jaunus tēlotājus.
«Mākslinieciskas vērtības, protams, nav nekādas lielās,» režisore raksturo teātra izvēlēto E.Tauriņa sadzīves komēdiju «Saulespuķes zied», «bet tur ir tik dzīvīgi raksturi un ļoti mūsdienīgas «lauku intrigas». Man luga iepatikās, vērojot, cik dzīvīgi uz skatuves ar to ņēmās autora novadnieki Krustpils teātris. Palasījām kopā ar Zaļenieku teātri, visi tik sirsnīgi smējās! Otrs – jādomā, lai darbā būtu pēc iespējas vairāk lomu. Kā citādi spēlēšanai piesaistīt jaunus tēlotājus? Man jau ļoti viegli paņemt, teiksim, četrus cilvēkus. Bet, spēlētāju skaitam sarūkot, pārējo interese var mazināties, kustība apsīkt. Tagad masu skatiem dalībnieku vajag veselu pulku. Uzreiz ir dzīvīgums: nu jāmeklē, nu jāsarunā, kurš vīrs nāks, kuru sieva nelaidīs… Tad tikai pa īstam sāk mutuļot dzīve!»
