Latvietis ir tāds dīvains tips. Kaut kas viņu vienmēr urdīs, vienmēr liksies, ka tikai viņš viens var izdarīt vislabāk un vispareizāk, bet tie citi nedomā un, galvenais, nedara, kā nākas.
Latvietis ir tāds dīvains tips. Kaut kas viņu vienmēr urdīs, vienmēr liksies, ka tikai viņš viens var izdarīt vislabāk un vispareizāk, bet tie citi nedomā un, galvenais, nedara, kā nākas. Kas atliek? Jāņem vadības groži savās rokās, jāuzrotī piedurknes un jāķeras klāt pašam savas partijas dibināšanai vai avīzītes iespiešanai.
Pagājušais gads jau ierakstīts vēstures annālēs, bet atskaņas ar 8. Saeimas vēlēšanu karstajām batālijām vēl jūtamas. Nodibinātas 8 jaunas politiskās partijas, 87 jauni masu informācijas līdzekļi, uzņēmumu reģistrā reģistrētas 759 jaunas sabiedriskās organizācijas. Cik tas bijis nopietni, protams, rādīs laiks, bet daža laba partija jau teikusi ardievas šaisaulei.
Vēlēšanu kampaņā tika izmantoti neiedomājami līdzekļi, lai pēc iespējas vairāk sadabūtu vēlētāju balsu, toties starpvēlēšanu periodā gadā tika nodibinātas tikai divas vai trīs partijas. Vēlētājam gan visā šajā septītajā desmitā iegājušo partiju jūklī izšķirties par simpātijām bijis tā grūtāk. Iepriekšējās vēlēšanās daudzi vismaz vēl ticēja tam, kas bija rakstīts programmās, bet, vēlot 8. Saeimu, tās bija ļoti līdzīgas un politiķi, kas sevi jau apliecinājuši, rudenī tika izkaisīti pa ļoti daudzām partijām. Pat labējās un kreisajās Latvijas partijas tagad var dalīt tikai nosacīti.
Tā sauktās labējās Latvijā pastāv ilgstoši, neatkarīgi no tā, ko tās stāsta un kādi ir to lozungi. Lielās līnijās tās realizē konsekventu uz brīvo tirgu orientētu politiku. Savukārt nosacīti kreisais spārns apgalvo, ka vēlas uz tirgu orientēto politiku tikai mīkstināt. (Protams, paliek jautājums, vai kreisais spārns patiešām to vēlas, jo vēl nav ticis pie varas. Pēc Bojāra sociāldemokrātu darbošanās Rīgas pašvaldībā radušās tikai nojausmas par patiesajiem šīs partijas centieniem un vēlmēm.) Kaut šajā gadījumā redzama tikai viena – ekonomiskā – dimensija, būtībā abu spārnu partijas ekonomiskajās prioritātēs nav nesamierināmas. Starp tām ir tikai atšķirības taktikā.
Kā otra dimensija jāaplūko etniskā, jo visas vairāk vai mazāk nopietnās partijas, izņemot «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā», orientētas uz latviešu elektorātu.
Kā trešo būtisko dominanti partiju jautājumā varētu minēt tā saucamās vecās un nosacīti jaunās partijas, jo patiesībā tās visas dibinājuši no citām atšķēlušies citas pārliecības ideologi. Tās ir partijas, kuras apgalvo, ka vēlas izmaiņas valdošajā politiskajā morālē. Cik tas patiesi un godīgi, rāda jaunās valdības «jauno laiku» pasludinātā atnākšana.
Līdztekus partijām valsts politisko dzīvi raksturo arī citu sabiedrisko organizāciju reģistrācija. Kopš 1990. gada, kad ir uzsākta sabiedrisko organizāciju reģistrācija, tādu ir 7180, no kurām 6997 vēl joprojām nav likvidētas, un tas nozīmē, ka tās veic savu darbību. Šajā gadījumā tieša korelācija starp Saeimas vēlēšanām un sabiedrisko organizāciju dibināšanu, kā tas bija politisko partiju gadījumā, nav novērojama.
Katru gadu ir reģistrēts no sešsimt līdz astoņsimt jaunu sabiedrisko organizāciju. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, vērojama tendence palielināties nelikvidēto sabiedrisko organizāciju īpatsvaram, bet kopējam jaundibināto organizāciju skaitam samazināties. Organizāciju dalījums pēc darbības veidiem: 4362 tīri sabiedriskas organizācijas, 1250 sporta sabiedriskās organizācijas, 951 atklātais sabiedriskais fonds, veselas 128 arodbiedrības, 98 korporācijas jeb profesionālās biedrības, 83 sporta sabiedrisko organizāciju apvienības, 63 īstas politiskās organizācijas jeb partijas, 48 sabiedrisko organizāciju apvienības un visbeidzot 14 profesionālās radošās organizācijas.
Protams, ar tuvējo galvaspilsētu jelgavnieki sabiedrisko organizāciju dibināšanā sacensties nevar, tomēr arī 221 jau dibinātā organizācija skaita ziņā atpaliek tikai no Daugavpils un Liepājas, kurās dzīvojošie acīmredzot ir vēl nadzīgāki uz biedrošanos.
Vairums vēlas, lai Latvijā būtu stipra demokrātija. Lai cilvēki varētu iesaistīties jautājumu risināšanā, kā arī būtu informēti par politiskajām norisēm. Lai tās būtu «atvērtas» un vēlētājiem labi redzamas, nepieciešamas, lai valstī būtu pietiekams skaits reģistrēto plašsaziņas informācijas līdzekļu.
No deviņdesmito gadu vidus Latvijā ir reģistrēti 2720 periodiskie, 287 elektroniskie un 1085 neperiodiskie izdevumi. Salīdzinot ar 1996. gadu, reģistrēto skaits nemitīgi sarūk. Tas gan nav nekāds brīnums, jo konkurence šajā biznesā kļuvusi spēcīgāka. Līdz šim katru gadu tika dibināti vidēji divsimt līdz trīssimt jauni periodiskie izdevumi, bet pagājušajā gadā, pat tuvojoties Saeimas vēlēšanām, to skaits bija 86.
No šiem skaitļiem vien redzams, ka Latvijā ir sakārtotas demokrātijas formālās procedūras: mums ir kārtīgas vēlēšanas ar lielu skaitu partiju, pamatos tiek ievērotas Satversmes normas, pietiekams daudzums informācijas līdzekļu, lai tie varētu pildīt sabiedrības «sargsuņa» lomu. Par spīti visam, tomēr trūkst aktīvas pilsoņu iesaistīšanās daudzos jautājumos.
Sabiedrībai mobilizējoties dažādās organizācijās, iespējams realizēt savu ietekmi, bet diemžēl politiskās partijas kā institūcijas pārāk augstu uzticību Latvijā nav izpelnījušās. Sabiedrība kopumā nav apmierināta ar Saeimas darbību. Pārlieku lielais partiju skaits neļauj izveidot stabilu valdību. Partiju ķīviņi kaitē valsts varas prestižam, bet politisko spēku šauri savtīgās intereses veicina korupciju. Ļaudis arvien biežāk runā par stingras rokas nepieciešamību, kas ieviestu kārtību. Tieši tāda pati situācija mūsu valstī bija trīsdesmito gadu sākumā, un tas radīja auglīgu augsni Kārļa Ulmaņa nākšanai pie varas gluži nedemokrātiskā ceļā. Lai cik dīvaini tas nelīdzinātos mūsdienām, vieni to sauca par jaunas gaismas ēras atmirdzēšanu pāri Latvijas ārēm, bet citi par apvērsumu…
