Mans dzīvnieciņš ir jūrascūciņa. Mēs viņu nosaucām par Ruksi, jo citi vārdi viņai nepiestāv.
Vizma
Mans dzīvnieciņš ir jūrascūciņa. Mēs viņu nosaucām par Ruksi, jo citi vārdi viņai nepiestāv. Zvēriņš ir ar brūnu muguriņu un gaiši brūnu vēderiņu. Man Rukša būrītis ir jātīra ik pēc trim dienām un pati jāmazgā divas reizes mēnesī, jo viņai ļoti patīk ūdens. Pārējās dienas, kad viņa neiet vannā, tā mazgājas ar ķepiņām kā vāverīte. Kad Ruksītim būrī ir nomainīts siens, viņa šķauda un šad tad ieklepojas, bet iejutusies iemin savas taciņas un uztaisa midziņu.
Reiz, kad Ruksītis bija palaists gultā, tas nograuza nadziņus un kājiņas rotaļlietu susuram. Ja manu jūrascūciņu palaiž gultā, viņa vispirms lēni apošņā visas maliņas, ir piesardzīga, bet, kad jau ir iejutusies, skrien krosu pa apli.
Man patīk viņu panerrot. Ja piesit ar pirkstu pie būrīša, Ruksis saka: Urr!
Kad ar fēnu žāvē matus, viņa izdod dažādas skaņas, it kā aizstāvēdamās pret kādu ienaidnieku. Bet varbūt viņa ir apvainojusies, ka mēs viņu nefēnojam?
Ruksītis ēd kāpostus, burkānus, samitrinātus baltmaizes gabaliņus un auzu pārslas. Ko lai vēl saku? Mēs ļoti mīlam Ruksīti!
