Gads iesācies ar īstenu ziemu, kādu mūsu bērni pat nav redzējuši vai lāgā neatceras. Daudzi iesaucas: beidzot varam baudīt īstu ziemas garšu ar salu un sniegu!
Gads iesācies ar īstenu ziemu, kādu mūsu bērni pat nav redzējuši vai lāgā neatceras. Daudzi iesaucas: beidzot varam baudīt īstu ziemas garšu ar salu un sniegu!
Ir pirmdienas agrs rīts, televīzijā ziņo, ka dažviet Latvijā termometra stabiņš noslīdējis līdz mīnus 37 grādiem. Skolēni gavilē, jo pagarinātas brīvdienas un tās varēs izmantot, slidinoties no kalniņa. Pārējiem jāsakož zobi un bargajā salā jādodas uz darbu. Arī es sameklēju biezāko cepuri, šalli, zābakos savelku siltas zeķes un īsi pēc astoņiem no rīta dodos laukā. Esmu ziemas baudītāja un priecājos par šo burvīgumu, kas pēdējā laikā izjūtams tik reti. Pirms došanās uz darbu nolemju izmest mazu līkumu un apskatīt, kāda izskatās pilsēta, kā jūtas cilvēki šajā neparastajā laikā. Rīts liekas sastindzis, viss dūmakā tīts, pa skursteņiem kūp biezi, balti dūmi, šoferīši izmisīgi pūlas iedarbināt savus auto. Pa ceļu garām pabrauc «Renault», aizmugurē piekabinājis «Audi» – draugs draugam izpalīdz. Pēc neliela gabaliņa redzama līdzīga aina. Cenšos saskatīt šoferi, kas apledotajam logam atkausējis nelielu caurumiņu un, degunu pie stikla piespiedis, cenšas ieraudzīt ceļu. Gluži kā tankā, nodomāju un nopriecājos, ka mani tas neskar. Cik neveikli liekas cilvēki, kas ziemā nav gatavi tam, kas šim gadalaikam piederas. Smieklīgi un amizanti šķiet vīrieši, kuru kuplās ūsas apsarmojušas un izskatās kā pielīmēti balti vates pikuči. Jauniņie plikām galvām un ausīm grib patikt meitenēm arī lielajā salā. Taču, ak vai, viņi nemana, ka nosalušie deguni kļuvuši koši sarkani un ausis spīd pa gabalu. Meitenes nav ne nieka labākas – mati vien noplīvo, un daža pamanījusies ietērpties īsos svārciņos. Tantiņas tik nogroza galvu un lēnā gaitā čunčina tālāk. Uz ielām nav daudz cilvēku, un tie paši zibenīgā gaitā, acis nepacēluši, dodas uz priekšu.
Diena paiet nemanot, sals neatkāpjas. Vakarā nākot ar mazo no bērnudārza, paveras vēl burvīgāks skats. Tumsā lēni krīt smalks sniedziņš, un taciņas kā sudraba piebērtas mirguļo, ka acis žilbst. Mazais cilvēkbērns sajūsmā priecājas, kā spīguļo sniegs, un liekas, ka no gaisa lēnām krīt mirguļojošs lietutiņš. Apjaušu, ka šādu burvību arī es redzu pirmo reizi. Iespējams, agrāk bijis kas līdzīgs, bet palicis neievērots. Nopriecājos, ka savi bērni nav jāved uz Tālajiem Ziemeļiem, lai viņi varētu sajust īsto ziemas garšu, jo šogad dabas māte par to īpaši parūpējusies. Taču tiem, kuriem aukstums un ziema nav sabiedrotais, varbūt nelielu mierinājumu sniegs uz autobusa logiem ledū atstātais uzraksts: «Stiprinieties, ļaudis, drīz būs vasara!» No sirds novēlu to arī jums.
