Vēsturē viens no bīstamākajiem Lielupes līkumiem bija tā sauktā Majoru cilpa.
Vēsturē viens no bīstamākajiem Lielupes līkumiem bija tā sauktā Majoru cilpa. Tajā vietā upe līdz nepilniem 350 metriem pietuvojas Rīgas līcim un, ļoti iespējams, 20. gadsimta sākumā būtu izrāvusi jaunu ieteku jūrā, ja vien Lielupes kreiso krastu tur nenostiprinātu Jūrmalas dzelzceļa būvētāji.
Senākos laikos upes līkums pie tagadējiem Majoriem bija lēnāks, ar krietni mazāku rādiusu un, šķiet, ne ar ko sevišķu neizcēlās. Taču pēc jaunās Lielupes ietekas izveidošanās pie Buļļiem Majoru cilpas deformēšanās ievērojami paātrinājās – upes līkums sāka pārvietoties uz jūras pusi. Otrs moments, kas veicināja šo procesu, bija Spuņņupes izveidošanās.
Napoleona karavīru rakums
Zināms, ka ap 200 – 300 metru plato sauszemes joslu starp Babītes ezeru un Lielupes labo krastu ne vienreiz vien ir appludinājuši palu ūdeņi. Uzbūvēts tur tika dambis, pa kuru karietē esot braukusi Krievijas ķeizariene Katrīna. Taču arī tas nav līdzējis. 1815. gadā vietējie saimnieki dabūja atļauju izrakt tur nelielu novadgrāvi, ar kura palīdzību, pavasara zemes darbiem sākoties, palu ūdeņus ātrāk varētu novadīt uz ezeru. Stāsta, ka grāvja rakšanā esot piedalījušies arī Napoleona armijas karavīri. Taču neapstrīdami, ka drīz vien, pavasara palu skalots, nelielais novadgrāvītis, kas tātad savienoja Lielupi ar Babītes ezeru, pārvērtās par 1,3 kilometru garu, 140 metru platu un vietām pat 15 metru dziļu upi, ko sākumā nosauca par Jaunupi, bet vēlāk – par Spuņņupi.
1988. gadā šis Lielupes un Babītes ezera savienojums tika aizbērts. Viens otrs ātrāks Jūrmalas apvedceļa autobraucējs var pat nepamanīt, ka šķērso vietu, kur kādreiz mutuļojuši palu ūdeņi. Taču līdz pat 1875. gadā uzbūvētā dzelzceļa nostiprināšanai (gandrīz simts gadu) Spuņņupe radīja bīstamu straumes paātrinājumu Majoru cilpā un līdz ar to turēja Jūrmalas zemes un namīpašniekus nervu sasprindzinājumā. Jāpiebilst, ka lielākos palos caur Babītes ezeru, tas ir, caur Gāti un Spuņņupi, izgāja pat vairāk nekā trešdaļa Lielupes ūdens.
Kroņa lieta
1855. gada pavasara palos Lielupe pie Dubultiem izskalotajā kreisajā krastā iegāza dzelmē sešas dzīvojamās mājas, vairākas saimniecības ēkas un pat kādu restorānu. Tika izteiktas prognozes, ka turpmākajos piecpadsmit gados upe tajā vietā izlauzīs jaunu ieteku jūrā. Kā viens no glābiņiem bija Majoru cilpas iztaisnošana, izrokot Baņķa grāvi. Taču šī vieta atšķirībā no Spuņņupes nebija izskalošanai pateicīga. Četru metru platais un divu metru dziļais grāvis nevēlējās uzņemt 250 metru plato un deviņus metrus dziļo upi, kas tam vienaldzīgi tecēja garām.
Dzelzceļa būvētāji, cenšoties atjaunot upes nolaupīto zemi, posmā starp Majoriem un Dubultiem sadzina kreisajā krastā trīs rindas pāļu, ko savstarpēji sanagloja ar šķērsbaļķiem. Brīvo telpu kārtu kārtām aizpildīja žagaru kūļi jeb fašinas, kam vajadzēja saturēt smiltis, tādējādi izveidojot pietiekami stabilu krasta segumu. Taču jau 1877. gada pavasara palu straumes jaunbūvēto krasta nostiprinājumu sabojāja tik pamatīgi, ka pie Dubultiem upe aizgāja līdz stacijas peronam, bet gabaliņu tālāk dzelzceļa sliedes iegrima ūdenī… Kļuva skaidrs, ka ir nepieciešami daudz nopietnāki un arī dārgāki krasta nostiprināšanas pasākumi. Tā dzelzceļa būvētāju sabiedrība nonāca finansiālās grūtībās, taču iesāktais darbs neapstājās – riskanto īpašumu pārņēma impērija jeb, kā tolaik teica, «kronis».
Tā 20. gadsimta sākumā šajā vietā tika uzbūvēti septiņi apmēram piecdesmit metru gari pusdambji jeb būnas. Tās sastāvēja no prāviem dolomīta gabaliem, kas pamatnē sastiprināti ar žagaru matraci. Akmeņu krāvumi stiepās uz upes vidu un tādējādi straumes virpuļus atvirzīja tālāk no kreisā krasta. Tā bīstamie iebrukumi izbeidzās.
«Mēs dabu pārveidosim!»
Pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi Latvijas dabas vēsturē iegāja ar septiņiem milzīgiem paliem, kuriem līdzīgi nav atkārtojušies. Tādi bija 1951., 1953., 1955. 1956. un 1958. gadā. Tādēļ nav jābrīnās, ka 1958. gada 30. jūnijā iepretī Pumpuriem notika vēl viens (pagājušajā sestdienā «Novadiņā» aprakstītais) krasta iebrukums. Tas gan apdraudēja vienīgi dabas draugus makšķerniekus, tomēr fakts, ka Jūrmalā pēkšņi dažos mirkļos upes dzelmē pazuda ap 250 – 300 priežu, jūtami uztrauca arī dzelzceļniekus. Tagadējā LLU Ūdenssaimniecības un zemes zinātniski pētnieciskā institūta profesora Hileļa Segala vadībā atsākās Majoru cilpas pētīšana. Ieguldot diezgan lielus līdzekļus, šajā upes posmā līdzās cara laika septiņām būnām tika uzbūvētas 32 jaunas. Padomju laika sešdesmitie gadi bija slaveni ar lozungu «Mēs dabu pārveidosim!». Tika pat apsvērta iespēja iztaisnot Lielupes ieteku jūrā, izrokot Slokas kanālu. Tomēr galu galā šis pasākums tika atzīts par pārāk dārgu, jo tad iznāktu, ka jau izbūvētais Bulduru tilts ies pār upes vecās gultnes tādu kā stāvoša ūdens pančkiņu, bet pie Slokas pār Lielupes galveno straumi vajadzēs būvēt jaunu dzelzceļa un auto tiltu. Bija arī ekoloģiski apsvērumi, kas no šīs domas lika atteikties. Juku laika mantojums
Kā pieņemama saglabājās ideja, ka trešdaļu ūdeņu, kas iet caur draudīgo Majoru cilpu, varētu tai apvadīt apkārt pa Babītes ezeru. Šim nolūkam vajadzēja aizbērt Spuņņupi un ezera ziemeļaustrumu galā izrakt Varkaļu kanālu. Galu galā līdz 1988. gadam par padomju impērijas līdzekļiem tas arī tika izdarīts. Pirmajā vietā gan vairs nebija Jūrmalas dzelzceļa izskalošanas problēma (vismaz pēc ārējām pazīmēm sešdesmitajos gados pie Majoru stacijas izbūvētās būnas kalpo labi), bet nepieciešamība attīrīt pašu Babītes ezeru, to nosargāt no jau vēsturē aizgājušās Slokas celulozes un papīra rūpnīcas notekūdeņiem. Nāca atmoda, projekti tika apspriesti atklātāk. Profesors Ansis Zīverts atceras, ka viens no Spuņņupes aizbēršanas pretiniekiem bija populārais aktieris Eduards Pāvuls, kuram droši vien kā makšķerniekam tur bija savas zivju vietas. Tomēr viņa televīzijā paustais viedoklis neguva atbalsi. Varkaļu kanāls tika izrakts, un Spuņņupes vairs nav. Tas ir veicinājis situāciju ne tikai Majoru cilpā, bet arī veicināja Babītes ezera tīrību. Tāds ir dabas likums, ka vienmēr caurtekošs ezers būs videi draudzīgāks par daļēji caurtekošu. Vērojot bļitkotāju baru pie Varkaļu kanāla, izskatās, ka to ir atzinuši arī makšķernieki. Te gan ir viena nepatīkama nianse. Pēc zinātniski pamatotā projekta Varkaļu kanālā bija paredzētas slūžas, kuras varētu aizvērt tad, kad ziemeļrietumu vēja dēļ paceļas līmenis Rīgas līcī un Lielupē ieplūst daudz jūras ūdens. Taču tās vismaz pagaidām ir jānoraksta juku laika zaudējumos. Nepasargāto hidrotehnisko būvi deviņdesmito gadu sākumā pamatīgi sabojāja krāsainā metāla zagļi. Un nu visās vētrās kanāla slūžu aizvari stāv vaļā. Pētījumos atklājies, ka tas var radīt bīstamus izskalojumus. Tomēr šķiet, ka tūlītēja Jūrmalas apvedceļa autotilta izskalošana vēl nedraud.
Rakstā izmantoti LLU profesora Anša Zīverta, pasniedzēja Kārļa Siļķes, Ūdenssaimniecības un zemes zinātniski pētnieciskā institūta vecākā inženiera Aivara Grosgaļa materiāli, kā arī Kalnciema vidusskolas skolnieka Kārļa Zenfa pētījums.
