Ir zināms, ka dabā aukstums saasina visu dzīvo radību cīņu par izdzīvošanu. Mīnus desmit, divdesmit un trīsdesmit grādos pēc Celsija par savu eksistenci cīnās arī daļa (lai arī pēc statistikas niecīga) mūsu sabiedrības.
Ir zināms, ka dabā aukstums saasina visu dzīvo radību cīņu par izdzīvošanu. Mīnus desmit, divdesmit un trīsdesmit grādos pēc Celsija par savu eksistenci cīnās arī daļa (lai arī pēc statistikas niecīga) mūsu sabiedrības. Joprojām mūsu vidū ir cilvēki, kas kāda iemesla dēļ palikuši bez noteiktas dzīvesvietas, jeb, citiem vārdiem sakot, «bomži».
Kamēr puteņa vai sīva sala laikā ar siltu tējas tasi rokās un vilnas zeķēs ieautām kājām sēžam siltā istabā, bezpajumtnieki, atraduši patvērumu kādā pagrabā, jaunbūvē vai jūsu dārza mājiņā, mēģina sasildīties pie atklātas uguns un arī dzerot alkoholu, tā izraisot ugunsgrēka draudus.
Dārza mājiņu viesi
Izrādās, dzīvē mēdz būt arī «inteliģenti» bezpajumtnieki, kas savdabīgā veidā pamanās saņemt pilsētnieku palīdzību. Atceros mazdārziņa kaimiņa stāstu par to, kā viņa dārza mājiņā reiz mitinājies bezpajumtnieku pāris. Kad vīrs «uzķēris», ka bez viņa ziņas dārza būvē naktsmājas atraduši nelūgti viesi, viņš rīkojies neierasti – atstājis uz galda zīmīti, kurā sveicis nelūgtos viesus savās mājās un lūdzis uzturēt mājiņā kārtību un īpaši uzmanīties ar uguni. Un tik tiešām savu īpašumu pavasarī saimnieks atradis tīru un kārtīgu.
Citā ziemā, braucot apraudzīt savu saimniecību, secināju, ka arī mūsu nelielajā dārza mājiņā uzradies kāds iemītnieks. Par to liecināja uzklātā gulta un pelnu trauks (ne mūsu) pie tās. Protams, bija ne visai omulīgi. Kad vakarā par redzēto pastāstīju vīram, abi kāpām automašīnā un braucām raudzīties, kas tur notiek. Acīmredzot mašīnas motora troksnis mūsu viesi aizbiedēja, jo piebraukuši ieraudzījām plaši atvērto logu, uzklāto gultu, pie tās jau zināmo pelnu trauku ar izsmēķi, bet uz galda dzēriena pudeli un aizkostu saldās ruletes gabaliņu. Taisni vai kamols kaklā iestrēga. Ja nu tas bija kāds bērns, kas bijis spiests pamest mājas? Jautājums, vai rīkojāmies pareizi, aizbiedēdami nakts viesi, ilgi nedeva mieru. Uz dārza galdiņa vēl labu laiku stāvēja pusizdzertā kolas pudele un rulete, taču mūsu cerības, ka to īpašnieks atgriezīsies pēc savas maltītes, bija veltas.
Patversme bezpajumtniekiem
Mūsu pašvaldībā pie Sociālo lietu pārvaldes ir izveidota nakts patversme, kur naktsmājas var rast tie, kam nav kur palikt. Tur ir stingri noteikumi, tiem jāpakļaujas katram, kas vēlas nakti pavadīt siltumā, gultā, zem segas. Patversmes nolikums sliktos laika apstākļos ļauj tajā uzturēties arī pa dienu. Ir pieņemts, ka gaisa temperatūras robeža ir astoņi grādi zem nulles.
Pārsvarā patversmē pajumti meklē cilvēki, kas ir izlikti no saviem dzīvokļiem par parādiem, kas atgriezušies no apcietinājuma un palikuši bez tuviniekiem.
Liela daļa no viņiem ir «pastāvīgie» klienti un uzturas tur mēnešiem ilgi, daļa gan «rotē» un parādās periodiski, jo nepatīk aizliegums tur uzturēties alkohola reibumā. Prakse rāda, ka lielai daļai bez pajumtes klīstošu cilvēku šāds dzīves modelis – bez dokumentiem, mājām, pensijām un darba – ir gluži pieņemams. Tagad, kad piedzīvojam lielo salu, iereibuši tikt iekšā gribētāji neesot manīti; laikam jau baidās, ka neielaidīs. Ja arī kāds klauvē pie patversmes durvīm, tās darbinieki izsauc pašvaldības policiju, kas nogādā «klientus» atskurbtuvē, kas arī ir sava veida glābiņš no stindzinošā aukstuma.
