Ir neliela, taču viegli pamanāma sabiedrības daļa, kuriem aukstums ir lāga sabiedrotais, proti, bļitkotāji.
Ir neliela, taču viegli pamanāma sabiedrības daļa, kuriem aukstums ir lāga sabiedrotais, proti, bļitkotāji. Pieredzējuši eksperti šajā jomā ir Jelgavas uzņēmēji Raisa un Vadims Udoti, arī viņu ģimenes bizness saistīts ar šo atpūtu. Dramatiskais 1987. gada 25. janvāra piedzīvojums, kad gan Raisa, gan Vadims (tolaik vēl savstarpēji nepazīstami) atradās uz milzīgā Rīgas jūras līča ledus gabala, kas kopā ar apmēram pusotru tūkstoti bļitkotāju atšķēlās no krasta un sāka peldēt jūrā, nav mainījis viņu aizraušanos.
Daudzi cilvēki nesaprot, kā lielā salā stundām var sēdēt uz ledus un atrast šajā situācijā kaut ko interesantu.
Ja sals ir ap 30 grādu, tad, protams, makšķerēt neviens neiet. Taču, ja ir ap mīnus 20, mēs abi braucam. Tā jau nav, ka bļitkotājs nosalis sēž un nekustas. Jau izurbjot ledū caurumu, drusku sasildās. Ja ir auksti, tad uztaisa vēl kādu caurumu. Ļoti svarīgs ir labs aprīkojums. Proti, apavi, lai kājām būtu silti. Virsdrēbēm jābūt tādām, lai neiet cauri ne vējš, ne lietus. Bļitkotājiem, kā arī visiem citiem, kas darbojas krasi mainīgas temperatūras apstākļos, ir arī īpaša sviedrus uzsūcoša apakšveļa. Jaku vaļā, cepuri nost – tā ātri var saaukstēties, iedzīvoties muguras sāpēs. Protams, sviedrus uzsūcošā veļa ir dārgāka par parasto, bet cik maksā kaut vai sīrups pret klepu!
Pēc 1987. gadā pārdzīvotā jūs uz ledus droši vien ievērojat visus drošības noteikumus…
Virve mums katram vienmēr ir līdzi. Savstarpēji sazvanāmies arī pa mobilo telefonu. Tagad pārdošanā parādījušies peldošie somu ziemas kombinezoni, kas maksā ap simt latu. Paši pagaidām tos nelietojam, bet daudzi, kas brauc bļitkot uz Pērnavas līci, Peipusa ezeru, tādus velk. Šim kombinezonam ir īpašs porains slānis, kas, piesūcoties ar ūdeni, vismaz pusstundu rada cilvēka ķermeņa siltumizolāciju un reizē ar to būtiski palielina iespējas izglābties. Arī pēc pārdzīvotajām briesmām savu dzīvi bez parastās un zemledus makšķerēšanas mums grūti iedomāties. Pie dabas vislabāk atjaunojam spēkus.
Kas vērojams zem ledus?
Tā kā upes aizsala, esot zemam ūdenslīmenim, zivis sakarā ar skābekļa trūkumu ir pametušas seklās vietas un meklē glābiņu dziļumā. Piemēram, Babītes ezers ir kļuvis tukšs. Zivju pulcēšanās vietās jācērt āliņģi un jāpalīdz tām izdzīvot.
Bet kā ir mainījušies paši bļitkotāji?
Esam secinājuši, ka cilvēki sāk saprast, ka brīvdienās neatkarīgi no tā, vai tu ej uz kultūras nama teātri vai brauc makšķerēt, jāizskatās labi. Arvien mazāk ir tādu, kas sēž uz ledus vecā padomju laika «fufaikā» un vatētajās biksēs. Par auklu, makšķerāķu, vizuļu «bižutēriju» ir atsevišķs stāsts.
Bļitkotāju vecums bijis un palicis ļoti dažāds. Gados vecākie atkal vairāk atgriežas pie dabas. Mums bieži vien līdzi brauc kāds vīrs, kuram ir jau astoņdesmit seši… Uzejot uz ledus, viņš jūtas daudz mundrāks un veselāks nekā mājās.
