Ikviens sabiedrības loceklis atšķirīgās situācijās pilda dažādas sociālās lomas.
Ikviens sabiedrības loceklis atšķirīgās situācijās pilda dažādas sociālās lomas. Piemēram, ministrs, žurnālists, zemnieks vai ārsts, iegriezies veikalā, kļūst par pircēju. Gadu ritumā iepērkoties cik necik regulāri, viņš nevar nepamanīt, ka dažu gadu laikā kilograms cukura kļuvis par aptuveni 50 procentiem dārgāks. Tā kā Latvijā gandrīz vispār nav iedzīvotāju vidusšķiras, vairums pircēju, dabiski, par cukura cenas kāpumu nav sajūsmā. Arī konfekšu un dažādu konservu ražotāji apgalvo, ka viņi nespēj savilkt galus, ja cukurs jāpērk tik dārgi. Visbeidzot neapmierināti ir paši cukurbiešu audzētāji – zemnieki, jo par izaudzēto saņem nožēlojami maz. Viņi ir pārliecināti, ka uz zemnieku un cukura patērētāju rēķina iedzīvojas vien paši cukura ražotāji.
Cukura jezga Latvijā turpinās gadiem ilgi, neviena vien valdība nesekmīgi mēģinājusi (vai pat nav mēģinājusi) to atrisināt. Šķiet, tai nebūtu paredzams gals, ja ne finanšu ministrs Valdis Dombrovskis, kas nupat pavēstījis par savu nodomu ierosināt valdībai noteikt maksimālo cukura vairumtirdzniecības cenu.
Apņemšanās ir ļoti drosmīga. Tā visnotaļ saskan ar pašreizējās valdības kopējo «mentalitāti» – rīkoties netradicionāli un vērienīgi, taču ne vienmēr pārdomāti.
Dombrovska iniciatīva, lai gan atzīstama, tomēr diskutējama vismaz tajā aspektā, ka arī viņa pārstāvētā valdība ir deklarējusi stingru virzību uz brīvā tirgus ekonomikas kopienu – Eiropas Savienību –, un tādēļ «neklapē» kopā ar ekonomikas stiprināšanas diktatoriskām metodēm. Tāds varētu būt galvenais trumpis to argumentu vidū, ar kādiem Dombrovska centienus jau tagad gatavi nepieļaut cukura ražotāji. Latvijas abu cukurfabriku vadītāji ir pārliecināti, ka, direktīvi nosakot cukura maksimālo cenu, visa cukura rūpniecība valstī tikšot nolemta iznīcībai (jo nebūšot iespējams atlicināt līdzekļus ražošanas attīstībai), bet cukurbiešu audzētāji – pilnīgai izputēšanai (jo tādā gadījumā fabrikas nevarēšot atļauties iepirkt cukurbietes par līdzšinējo cenu, bet to vajadzēšot darīt par krietni mazāku).
Tajā pašā laikā rokas berzē cukura pārstrādātāji – galvenokārt saldumu un konservu ražošanas uzņēmumu vadītāji. Viņi ilgstoši nesekmīgi mēģinājuši dabūt no valsts vienalga kāda veida atlīdzību par prasību iepirkt pārstrādei tikai vietējās izcelsmes cukuru, kas ir pat trīs reizes dārgāks nekā ārzemēs ražotais (Latvijā tonna cukura maksā 460 latu, bet Igaunijā – tikai 180 latu). Pēdējā cerība zuda pagājušajā pirmdienā, kad valdība neatbalstīja gandrīz divu miljonu latu piešķiršanu Zemkopības ministrijai kompensāciju izmaksai cukura pārstrādātājiem, lai gan to bija solījusi iepriekšējā Saeima.
Neiedziļinoties cukura ražošanas tehnoloģijā un cukura tirgū Latvijā vispār, tā vien šķiet, ka viss valstī saražotais cukurs tādā veidā, kāds tas par trīskāršu cenu tiek piedāvāts tirgū, ir tikai saldā kalna redzamā daļa. Tā dzīlēs noteikti ir «kaut kas» tāds (piemēram, vai nu atpalikusi un tādēļ tik dārga ražošanas tehnoloģija, vai arī cukura ražotāju «intereses»), kas saldās vielas ražotājiem liek krampjaini turēties pie tik nenormālām cenām. Sabiedrības vairums noteikti būtu gandarīts, ja par cukuru būtu jāmaksā tikpat, cik citur pasaulē. Taču kā to panākt? Vai tiešām reanimējot sociālisma laiku komandekonomikas principus? Nemaz nerunājot par to, ka tādā gadījumā mēs «slikti izskatīsimies» ES acīs, tas varētu radīt precedentu, un, kas zina, vai nākamais solis nebūtu kādu citu pārtikas produktu cenas voluntāra noteikšana – turklāt, iespējams, vairs ne sabiedrības vairuma interesēs?
Par cukura maksimālās cenas noteikšanu atšķirīgs ir arī cukurbiešu audzētāju viedoklis. Daļa zemnieku atbalsta citu variantu – cukura nodokļa ieviešanu. Viņi uzskata, ka ministra Dombrovska ierosinājums var būt izdevīgs tikai saldumu ražotājiem. Tomēr citi zemnieki uzskata, ka viņa priekšlikums nāk tieši laikā, un ļautu sakārtot cukura tirgu, jo līdz šim cukura cena nemitīgi kāpusi, bet zemnieki par ražu saņēmuši arvien mazāk.
Tostarp Zemkopības ministrija (ZM) izstrādājusi un iesniegusi valdībai pat veselus sešus variantus, kā atrisināt cukura problēmu. Katrs no tiem gan atgādina sērīgo pastāstiņu par to, kas būtu, ja būtu, kā nav. Viena no ZM piedāvātajām iespējām būtu cukuru iepirkt intervencē (taču tam vajag 9,03 miljonus latu subsīdijām, turklāt reālus izputēšanas draudus var piedzīvot gan cukurbiešu audzētāji, gan ražotāji). Apspriesta arī iespēja subsidēt cukurfabrikas. Taču tas no valsts budžeta prasītu 6,6 miljonus latu. Varētu palielināt cukura ievedmuitu, taču šim nolūkam vajadzētu pārāk daudz laika – vismaz gadu –, turklāt to nedrīkstētu attiecināt uz valstīm, ar kurām noslēgti brīvās tirdzniecības līgumi…
Varbūt tomēr ātrāk, godīgāk, valstij lētāk un efektīvāk būtu vienkārši atvērt cukura tirgu!? Jo nu jau praktiski ikvienam ir saprotams, ka tieši konkurence ir instruments, ar kuru tiek veidota objektīva cena un nodrošināta augsta kvalitāte. Protams, tas būtu «sāpīgi» cukura ražotājiem. Toties visi patērētāji vienīgi iegūtu, jo vairs nevajadzētu par šo preci maksāt monopolcenu.
