«Tas dzīves posms, ko esmu pavadījis aktīvajā politikā, ir beidzies, jo pēc dažām minūtēm atsāksies mana, tā teikt, civilā dzīve, kuru ar politiku saistīs vien pilsoņa vēlēšanu tiesības un Tautas partijas biedra karte nr.270», paziņoja Andris Šķēle.
«Tas dzīves posms, ko esmu pavadījis aktīvajā politikā, ir beidzies, jo pēc dažām minūtēm atsāksies mana, tā teikt, civilā dzīve, kuru ar politiku saistīs vien pilsoņa vēlēšanu tiesības un Tautas partijas biedra karte nr.270», noliekot savu 8. Saeimas deputāta mandātu par aiziešanu no lielās politikas, paziņoja Andris Šķēle. Vakar tas beidzot ir noticis, par ko tik daudzi pēdējā mēneša laikā nebeidza trīt mēles. Nesaraujami viņa vārds paliek ar Tautas partiju, kuru pats Šķēle nodibināja pusgadu pirms 7. Saeimas vēlēšanām 1998. gada pavasarī. Pirms tam viņš bija spējis palikt ārpus formālās saistības ar kādu no politiskajām partijām. Turklāt Šķēles popularitāti noteica relatīvi sekmīgā darbība Ministru prezidenta amatā, kā arī veiksmīga uzņēmēja un pret bezdarbīgām partijām noskaņota cilvēka publiskais tēls. Kaut gan, godīgi sakot, šīs partijas politiskā programma tā īsti ne reizes netika definēta. Nedz pirms 7., nedz 8. Saeimas vēlēšanām. Drīzāk to aizstāja «partijas manifests» un pēc nozaru principa strukturēta rīcības programma manifestā iekļauto mērķu sasniegšanai.
Īsumā to varētu apzīmēt kā ekonomiskā neoliberālisma apvienojumu ar konservatīvu sociālo politiku, kas dažkārt pārgāja autoritārā populismā un ko realizē politiķis ar harizmātisku tēlu. Viņa stūrakmeņi ir bijuši stabils lata kurss, zema inflācija, relatīvi zems nodokļu līmenis, bezdeficīta valsts budžets un nežēlīgas konkurences veicināšana. Par klasiskiem spilgtām autoritāras vadības tendences piemēriem kļuva cīņas ap pensiju likuma grozījumiem un augstskolu reorganizācijas mēģinājumi 1999. gada rudenī. Tajā pašā laikā daudziem Šķēles noliedzējiem tas neapšaubāmi imponēja, jo viņš, tāpat kā tagadējais premjers, vienmēr ir atbalstījis «stingrās rokas» politiku. Turklāt Tautas partijai nemitīgi vajadzēja rūpēties par sava līdera reputāciju, ko apdraudēja viņa ciešā saistība ar uzņēmējdarbību un konkurējošo ekonomisko grupējumu spiediens.
Tieši šī saistība parādīja zināmu paradoksu, jo vairums uz jautājumu par Latvijā pazīstamākajiem uzņēmējiem nešaubīdamies nosaukuši Andri Šķēli un Aivaru Lembergu. Nav viegli no cilvēku apziņas izdeldēt zināmus stereotipus par Ventspils mēru kā kņazu pilsētā pie jūras, un Šķēli, kas pat Saeimas krēslā prāto, kā izdevīgāk pārdot kādu pārtikas uzņēmumu. Latvieši taču ir predisponēti elkdievībai. Turklāt savu artavu politiskās biezputras grāpim piemeta slavenā «uzņēmējvides sakārtošana» starp abiem kungiem. Var jau, protams, nepārtraukti apriet Šķēli, bet nevar noliegt, ka viņš ir (joprojām) izcils politiskais stratēģis. Varu pat saderēt, ka rekords – trīs valdību vadītājs – Latvijas politikā tik drīz netiks pārsists.
Kā vakar «Delfi» portālā komentārā rakstīja kāds lasītājs, lūkojoties uz politisko ņigu ņegu ap Šķēles vārdu, nāk prātā karikatūra, kurā, tīģerim uzkāpjot kalna galā, mērkaķi mūk, astes izstiepuši. Un galu galā neviens jau nemaz tā īsti netic, ka Latvijas politiskā skatuve paliks bez sava spilgtākā spēlētāja. Ja ne prožektoru lokā, tad aizkulises jau gan.
