Dzīvojot vecajā iekārtā, vārds «vardarbība» tika pieminēts nesalīdzināmi retāk nekā tagad. Struktūras, kas to piekopa, represijas prata veikt gana konspiratīvi, un jebkurš izpļāpājoties varēja sev puslīdz droši sagādāt «ekskursiju» pie baltajiem lāčiem.
Dzīvojot vecajā iekārtā, vārds «vardarbība» tika pieminēts nesalīdzināmi retāk nekā tagad. Struktūras, kas to piekopa, represijas prata veikt gana konspiratīvi, un jebkurš izpļāpājoties varēja sev puslīdz droši sagādāt «ekskursiju» pie baltajiem lāčiem. Savukārt vardarbība pret bērniem bija sastopama teju tikai padibeņu ģimenēs, kur agrāk vai vēlāk iejaucās attiecīgās struktūras, un vainīgajiem drāma parasti beidzās ar vecāku tiesību zaudēšanu.
Brīvvalstī satrauc strauja vardarbības gadījumu skaita palielināšanās. Pietiek tikai ielūkoties saziņas līdzekļos – viena māte ar miesassodu aiziet tik tālu, ka bērns ir spiests ilgstoši palikt slimnīcā, cita soda par nepaklausību, atvasi pieķēdējot pie gultas ar rokudzelžiem…. Šķiet, ka šādiem gadījumiem ir tendence ar laiku kļūt par tikpat ierastām parādībām kā nokrišņi.
Vietā jautājums – kāds tam ir iemesls? Vai sabiedrības kopējā degradācija? Vecāku intereses zudums par savām atvasēm, aizņemtība ar «svarīgākām» lietām? Varbūt vienaldzība? Datorspēļu invāzija?
Šķiet, būtu pilnīgi nevajadzīgi izvirzīt priekšplānā datorspēles, ar ko jaunākā paaudze noņemas uz nebēdu. Problēmas saknes ir krietni dziļākas nekā, piemēram, skolaspuiku piekoptā virtuālo «binladenu» šaušana datortīklos. Līdz ārprātam kaitinoši šodien varētu izklausīties frāze «kad mēs augām, tā nebija», taču šajā kontekstā tā zināmā mērā būtu īsti vietā. Vismaz no tāda skatu punkta kā respekts. Bērna respekts pret pieaugušo, kas, būsim atklāti, šodien ir vairāk nekā nepietiekams. Agrāk pusaudzis palaidņojoties saņēma niknu uzbrēcienu un vaļa tika dota kājām. Tagad aizbēgšanas vietā nākusi mutes brūķēšana (vai var apskaust tos padzīvojušos ļaudis, kas pusaudzim uzdrošinājušies aizrādīt par pīpēšanu un ir spiesti noklausīties lamu savārstījumā?). Pieaugušo reakcija, kaut arī neko neatrisinoša, nereti ir situācijai adekvāta – palaidnis tiek pāraudzināts, «neatejot no kases», sadodot viņam pa seju. Sak, citreiz zinās te izrunāties… Gan jau, ka kāvienu saņēmušais uz brīdi atturēsies no līdzīgiem izlēcieniem, taču ar laiku «mācība» var atgriezties – desmitkārtīgi.
Bērni ir sabiedrības daļa, un šīs problēmas nav atstājamas bez ievērības, jo tieši viņi nākotnē veidos sabiedrības kodolu. Kāds tas būs, tas ir tikai un vienīgi mūsu pašu ziņā.
