Dzejnieka, prozaiķa un dramaturga Kārļa Ieviņa dzimtā puse ir Zemgale. Viņš dzimis 1888. gada 10. martā.
Dzejnieka, prozaiķa un dramaturga Kārļa Ieviņa dzimtā puse ir Zemgale. Viņš dzimis 1888. gada 10. martā.
1908. gadā iznāk Kārļa Ieviņa pirmais dzejoļu krājums «Meklētāja dziesmas», pēc gada tas tiek godalgots.
Par K.Ieviņa pirmo skolotāju tiek uzskatīta daba, tās dzīvīgums, daudzveidība, skaistums. Arī vientulība, apstāšanās, lai satiktu pats sevi, norobežošanās no pasaules kņadas un burzmas. It bieži kāds no Kārļa Ieviņa varoņiem pēkšņi sāk ielūkoties dabā.
Nemierā ar apkārtējo dzīvi K.Ieviņa varoņi izsaka autora paša viedokli par sava laika sabiedrību: «Cilvēcei vairs nevajaga svētu, vientuļu, iekšējas pašuzvaras izcīnītāju, garīgas varonības, sirdsskaidrības un lielu ideju nesēju, viņai vajaga tagad partiju vadoņu, lielu veikalnieku, boksa, futbola meistaru un kino zvaigžņu.»
Rakstnieka dzīves ideāls ir lauki ar to krietnajiem tikumiem, ar vienkāršajiem cilvēkiem mierīgas dabas klēpī. Pats savā autobiogrāfijā K.Ieviņš raksta: «Es mīlu noiet sāņis, atgriezties atpakaļ, apskatīties, pakavēties pie tā, kas man liekas skaists, īsts, daiļš un cildens. Lai arī viņš būtu neievērojams, vienkāršs, pamests, aizmirsts, vecmodīgs. Esmu stūrgalvis, kas iet arvien pats savu ceļu, un citiem, vispārībai, virzieniem piemēroties nevar.»
«Kā visiem, arī man pasaules karš pārgrieza dzīvi divās daļās. Pēdējo sāku, kad atgriezos pēc kara no ārzemēm. Veco Latviju es biju izauklējis svešumā savos sapņos un atgriezos dzimtenē atkal sāpju pilns pēc viņas dabas un dzīves skaistuma. Bet, kad apskatījos visapkārt arī lauku dzīvē, sirds palika pavisam smaga. Jā, jauns laiks nu bija atnācis. Bet pa vidu bija sadragāts daudz kas labs un tā vietā nācis sliktāks.»
1939. gadā Kārlis Ieviņš pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Zviedrijā. Un pavada tur visu atlikušo mūžu. Viņš mirst 1977. gada 18. novembrī.
Par viņa labāko darbu tiek uzskatīts romāns «Putras Dauķis».
