Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca ir vecākais rūpniecības uzņēmums Jelgavā, kas, izgājis cauri dažādiem laikiem, attīstās tālāk. Taču šoreiz par vēsturi, kas rūpnīcai sākās 1875. gadā.
Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca ir vecākais rūpniecības uzņēmums Jelgavā, kas, izgājis cauri dažādiem laikiem, attīstās tālāk.
Taču šoreiz par vēsturi, kas rūpnīcai sākās 1875. gadā.
Arī mūsdienās liela nozīme mūsu pilsētas vēsturē ir bagātiem uzņēmējiem, kas Jelgavā īpaši ievērojami ilgu laiku nav nodzīvojuši. Līdzīgi tas bija ar Krievijas impērijas galvaspilsētas Sanktpēterburgas uzņēmēju L.Krāmeru un viņa dēliem, kas izvēlējās savu kapitālu ieguldīt, Kurzemes guberņas centrā Mītavā dibinot slēdzeņu, durvju un logu metāla piederumu ražotni. Iesākumā bija neliela mehāniskā darbnīca, taču 1875. gadā tā jau bija izvērsusies par fabriku. Jāņem vērā, tajā laikā mūsu pilsētā bija izveidojies svarīgs dzelzceļa mezgls, pa Lielupi gāja tvaikoņi un visādā ziņā vēsturiskie apstākļi veicināja kapitālistiskās saimniecības attīstību. Interesanti, ka no 1857. līdz 1870. gadam Mītavas iedzīvotāju skaits palielinājās no 21 tūkstoša līdz 33 tūkstošiem. Protams, turpat blakus bija Rīga – pēc lieluma ceturtā impērijas pilsēta.
Krāmeri, par kuriem zināms maz
Diemžēl līdz šim nav uzieti arhīva materiāli, kas vairāk liecinātu par to, ko Krāmeri juta un domāja tajā laikā. Pirmā pasaules kara un Krievijas revolūciju gados šie uzņēmēji ir pazuduši no mūsu vēsturnieku redzesloka. Taču 1914. gadā publicētajā Krievijas impērijas rūpnīcu un fabriku sarakstā vēl var izlasīt, ka Dobeles ielā namos nr. 27, 29, 31, 33, 35 atradās Mītavas metāla rūpnīcu akciju sabiedrība «Krāmers L. un dēli.» Uzņēmumā strādāja 800 strādnieku. Spēka iekārtu (divu tvaika lokomobiļu un divu gāzģeneratoru) kopējā jauda sasniedza 400 zirgspēku. Akciju sabiedrības valdes adrese bija Sanktpēterburga, Ivanovas iela 4, bet uzņēmuma pārstāvniecības atradās arī Maskavā, Viļņā, Kijevā, Berdičevā, Odesā, Saratovā, Nikolajevskā, Harkovā un pat Irkustkā un Taškentā. No tā var secināt, ka jelgavnieku ražotā prece bija tik vērtīga, ka to varēja izdevīgi pārdot, transportējot pat trīs un četrus tūkstošus kilometru. Akciju sabiedrības pamatkapitāls 1914. gadā bija trīs miljoni rubļu. Lai varētu saprast, kāda tā bija vērtība, jāpaskaidro, ka 1905. gada septembrī Krāmera rūpnīcās izdevās nomierināt streikotājus, kad vīriem pie algas pielika desmit, bet sievām – piecas kapeikas dienā. Saistībā ar 1905. gada nemierniekiem – revolucionāriem par Krāmera fabriku ir vairāk zināmu faktu.
Labākas dzīves cīnītāji
Padomju laikā Meiju ceļu sauca Rūdolfa Dzilnas vārdā. 1902. gadā viņš kā sešpadsmitgadīgs no laukiem atnācis jauneklis Krāmera rūpnīcā sāka strādāt par virpotāju. Tur viņš satika otru tādu pašu jaunekli Jāni Lencmani. Abi organizēja strādnieku pulciņu, kaisīja proklamācijas, brīžiem izkāvās ar streiklaužiem. Viņiem un vēl vairākiem citiem jauniem strādniekiem tas beidzās cietumā, trimdā. Ilgi viņi nedzīvoja. Rūdolfs Dzilna tikai 23 gadus. Padomju laika vēsturnieki – propagandisti revolūcijas jautājumos uzsvēra šķiriskās, marksistiskās idejas, bet, kā zināms, 1905. gads lielā mērā bija arī nacionālās atbrīvošanās kustība. Droši vien ne Lencmaņa, ne Dzilnas vārdā ielas vairs nesauks, bet godā šos cīnītājus vajadzētu turēt.
Bet kā tajā laikā saimniekoja Krāmeri? Fabrika auga. Līdz 1914. gada jūnijam pamazām tika uzcelts līdz pat šim laikam lieti noderīgs unikāls piecstāvu betona korpuss. Vēlākos laikos rūpnīcu un fabriku korpusus salika no atsevišķām dzelzsbetona konstrukcijām, un parasti šādas ēkas ir vienstāvīgas, turpretī Krāmeru būvēto celtni veido pilnīgi viendabīga jeb monolīta augstvērtīga dzelzsbetona masa, kuru ne mazākajā mērā nav satricinājusi ne darbgaldu vibrācija un laimīgā kārtā arī ne divu pasaules karu sprādzieni.
Pastāv viedoklis, ka Krāmeri bija ne tikai darba un maizes devēji, bet arī izdzinēji, kuriem strādnieku veselība īpaši nerūpēja. Ir liecības, ka ilgāku laiku rūpnīcas administrācija vilcinājās uzmūrēt tvaika dampjiem pienācīgus skursteņus. Biezie dūmi plūda pa fabrikas pagalmu un satrauca arī apkārtējo dzīvojamo namu iedzīvotājus. Divas reizes – gan 1901., gan 1904. gadā – Kurzemes guberņas valdes celtniecības inspektori vērsās pie Krāmeriem, lai cilvēku apdūmošana tiktu izbeigta. 1911. gadā ar jaunas katlumājas uzbūvēšanu tas beidzot tika nokārtots.
Ugunsdzēsējiem vajadzēja redzēt tālu
Pirmā pasaules kara postu raksturo šādi skaitļi: 1913. gadā Jelgavā bija 47 tūkstoši iedzīvotāju (no kuriem apmēram četri tūkstoši bija nodarbināti rūpniecībā), bet 1915. gadā vācu militārās pārvaldes iestādes saskaitīja vien 8105… Rūpnīcas iekārtas, ko evakuējoties nebija paspēts izvest uz Krieviju, vācieši uzskatīja par savu kara laupījumu. Trieciens bija pārāk liels, un rūpnīca neatdzima ne pirmās neatkarīgās Latvijas Jelgavā, ne arī kur citur pasaulē. Pirms kara uzceltajā piecstāvīgajā korpusā izvietojās pilsētas ugunsdzēsēji. Viņiem bija svarīgi, ka no ēkas augšējiem stāviem pilsēta bija labi pārskatāma. Turpat blakus visai dīvainā kārtā ierīkojās arī lombards.
Otrā pasaules kara laikā rūpnīcas teritorijā izvietojās vācu karaspēka autoremontdarbnīcas. Turpat palika arī ugunsdzēsēji.
Karam beidzoties, viena no nedaudzajām ēkām, kas palika neskarta, bija Krāmera fabrikas piecstāvu korpuss. Tajā bez ugunsdzēsējiem vēl izvietojās vairāku iestāžu kopmītnes, kantori. Vienīgais, kas liecināja, ka tur kādreiz notikusi rūpnieciska ražošana, bija fabrikas teritorijā izvietotā arteļa «Amatnieks» darbnīca.
Par to, kāda pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas apstākļos izveidojās Latvijas rūpniecība, tika kritiski diskutēts atmodas sākumā. Protams, ka tautas nacionālās intereses nebija pirmajā vietā. Taču, šķiet, neapstrīdams ir apstāklis, ka tolaik Latvijā bija izveidojusies nozīmīga tā sauktā tehniskā inteliģence, inženierzinātņu un izglītības bāze, uz kuras pamata bija iespēja būvēt rūpniecību, kas pārsniegtu pirmās neatkarīgās Latvijas laika apjomus. Kā to labāk vajadzēja darīt, protams, ir cits jautājums. 1949. gada 3. jūlijā tika izdots Latvijas PSR valdības, starp citu, Viļa Lāča parakstīts, rīkojums, ar ko tika pavēlēts bijušo Krāmera fabriku nodot PSRS Smagās rūpniecības ministrijas pārziņā.
Pirms kādā no nākamajiem «Novadiņiem» aprakstīt rūpnīcas jaunizveidošanu, minēšu vienu tam laikam visai nenozīmīgu niansi. Pērnā gada nogalē uz redakciju piezvanīja lasītājs ļoti cienījamos gados Jēkabs Strautmanis. Viņš interesējās par pareizticīgo baznīcu, kas vēl pēc kara atradusies tagadējās Mašīnbūves rūpnīcas tuvākajā apkārtnē. Neviļus radās skumja doma – vai tiešām, Mašīnbūves rūpnīcai augot, ir upurēts dievnams? Tā tomēr nav bijis. Kad piecdesmito gadu sākumā, izmantojot ķieģeļus no Jelgavas drupām, starp Krišjāņa Barona un Mātera ielas krustojumu un tagadējo ugunsdzēsēju depo tika būvēts Mašīnbūves rūpnīcas lielās smēraparatūras cehs, baznīca tomēr palika nedaudz iesāņus. To labi atceras ilggadējais rūpnīcas galvenais konstruktors un tagadējais konsultants Leonīds Sudovs. Minēto dievnamu nojauca sešdesmitajos gados, būvējot dzīvojamo namu kvartālu.
