Iekšlietu ministrijā kopš jaunās valdības apstiprināšanas turpinās vērienīgi «arheoloģiskie izrakumi», kuru dēļ ne viens vien šīs sistēmas darbinieks jau ir atvadījies no sava mundiera.
Iekšlietu ministrijā kopš jaunās valdības apstiprināšanas turpinās vērienīgi «arheoloģiskie izrakumi», kuru dēļ ne viens vien šīs sistēmas darbinieks jau ir atvadījies no sava mundiera, lai piedāvātu pakalpojumus dažādu līmeņu un ietekmes apsardzes dienestiem vai nelegālās frontes censoņiem. Kā liecina novērojumi, tieši iekšlietu sistēmā, kurai teorētiski vajadzētu visskrupulozāk sekot likumu normu ievērošanai, atklājas visvairāk nelikumību, dienesta pilnvaru pārsniegšanas gadījumu un citu nejēdzību.
Kaut vai šonedēļ, kad valdība turpināja aktīvi strādāt pie šāgada budžeta projekta, pavisam «nevilšus» zem putekļu kaudzītes Iekšlietu ministrijā par austrumu robežas izbūvi atradušies jauni līgumi, kuru noslēgšanā pieļauta virkne likumpārkāpumu, kā arī nav ievērota likumā noteiktā līgumu slēgšanas procedūra. Iekšlietu ministrs Māris Gulbis, iepazīstoties ar šiem dokumentiem, jau paspējis paust sašutumu, izsakot pieņēmumu, ka kādam (visdrīzāk bijušajam iekšlietu ministram «tautpartejietim» Marekam Segliņam) par to varētu draudēt arī kriminālatbildība.
Līdz šim par dārgajiem austrumu robežas izbūves projektiem valsts pārvaldes institūcijās un sabiedrībā gana plaši diskutēts, taču arī pēc vairākkārtējām Valsts kontroles pārbaudēm nozīmīgi likumpārkāpumi netika atklāti. No tā varam secināt, ka visdrīzāk iepriekš šīs afēras ir pieseguši spēcīgi lobiji kā pašā Iekšlietu ministrijā, tā citās valdošajās struktūrās.
Izrādās, ka nepilnīgās dokumentu aprites dēļ vēl pat nav īsti skaidrs, kādas ir Iekšlietu ministrijas līgumos paredzētās finansiālās saistības sakarā ar austrumu robežas izbūves projektiem, jo dažādos dokumentos un amatpersonu izteikumos figurē summas no 23 līdz pat 32 miljoniem latu. Tādēļ turpinās lietas apstākļu noskaidrošana. Taču jau tagad ir skaidrs, ka pagājušā gada augustā un septembrī (tātad īsi pirms vēlēšanām) Iekšlietu ministrijas amatpersonas vairākos investīciju projektos noslēgušas 26 līgumus par austrumu robežas izbūvi. Kaut gan faktiski tieši uz robežas izbūvi attiecas tikai astoņi no visiem 26 līgumiem.
No tā varam secināt, ka ieinteresētās personas veiksmīgi izmantojušas valsts noteikto prioritāti – austrumu robežas izbūvi –, lai iegūtu līdzekļus arī citu objektu celtniecībai un labiekārtošanai. Piemēram, uz austrumu robežas izbūvi attiecināti tādi projekti kā Liepājas policijas ēka, Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes ēka Rīgā, robežsargu sporta komplekss Rēzeknē, kā arī citi objekti, kuriem ar austrumiem ir visai maz sakara.
Daļēji var saprast iekšlietu sistēmas darboņus, kas, jūtot politiķu labvēlīgo attieksmi, pie reizes vēlējušies «izsist cauri» arī citus, ne tik prioritārus projektus, lai uzlabotu ikdienas darba apstākļus kā robežsardzes dienestam, tā citām Iekšlietu ministrijas pārraudzībā strādājošajām struktūrvienībām. Vārdu sakot, dzelzs kalta, kamēr vēl karsta un līgumi slēgti rindām, jo šādas izdevības pārāk bieži nerodas.
Ņemot vērā noslēgto līgumu specifiku, droši vien lielākā daļa tiks arī īstenoti un naudu vajadzēs vien atrast, jo pretējā gadījumā jārēķinās ar prāvām soda sankcijām un nebūtībā jānoraksta visi attiecīgo projektu realizācijā jau ieguldītie līdzekļi. Tādēļ M.Gulbja izteikumi, ka kādam vajadzēs uzņemties atbildību par šiem līgumiem, ir pamatoti, un šajā gadījumā atbildība būtu jāuzņemas gan iepriekšējam ministram M.Segliņam, gan nu jau pensionētajam bijušajam Iekšlietu ministrijas valsts sekretāram Andrim Starim, kuri akceptējuši šo līgumu slēgšanu. Īstas skaidrības gan vēl nav par četriem līgumiem, kas atbilstoši likumam «Par budžetu un finansu vadību» nav reģistrēti Valsts kasē. Tas jādara gadījumos, kad iestādes slēdz līgumus uz termiņu, kas ilgāks par vienu saimniecisko gadu. Līdz ar to vismaz teorētiski valsts nevar uzņemties saistības. Taču arī šajos gadījumos visdrīzāk iznāks tiesāties, un Iekšlietu ministrijas neizdarība diezin vai būs pietiekams arguments, lai valsts nepildītu saistības.
M.Segliņa motivācija šajā afērā nav tālu jāmeklē, jo pavisam «dīvainas» sagadīšanās dēļ konkursos par iepriekš minēto objektu izbūvi ir uzvarējušas firmas, kas dāsni atbalstījušas Tautas partiju un tās koalīcijas partnerus «Latvijas ceļu». Proti, slēdzot apšaubāmos līgumus par austrumu robežas izbūvi, partijas rūpējušās par finansējumu savām priekšvēlēšanu kampaņām, jau laikus «norēķinoties» ar sponsoriem.
Valsts kontrole un citas atbildīgās institūcijas aktīvi turpina pētīt pieļautās nelikumības austrumu robežas izbūves projektos, lai nonāktu nu jau pie hrestomātiskā secinājuma, ka noslēgti valstij neizdevīgi līgumi. Tādēļ der padomāt par to, vai šādu līgumu slēgšana nav pārvērtusies par sistēmu, kurā katrs posms piesedz cits citu.
