Vēlos teikt, ka pilnībā piekrītu Hertai un «neveiksmīgajai plānotājai» (15. janvāra «Ziņās»). Gribēju apciemot cienījamu kundzi viņas vārdadienā.
Vēlos teikt, ka pilnībā piekrītu Hertai un «neveiksmīgajai plānotājai» (15. janvāra «Ziņās»).
Gribēju apciemot cienījamu kundzi viņas vārdadienā. Domāju, nopirkšu augļus un kūkas, jo, kā jau pieņemts, namamāte cienās ar kafiju. Iegāju lielveikalā. Kūku daudz. Domāju, nopirkšu dažādas. Pārdevēja vaicā: «Cik jums?» Saku, ka kādas sešas. Viņa ātri pa vienai – plaukt! – visas vienā maisiņā, mezgls priekšā, uzlīme klāt un kulīte grozā. Kūkas mīkstas, ar krēmu. Kā jūs domājat, kā tādas lai pasniedzu gaviļniecei? Vai tā ir Eiropā, nezinu, bet, ja Kārļa Ulmaņa laikā kādam tā būtu pasniegusi, pircējs nodomātu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Vai lielveikali nevar iegādāties kastītes kūkām? Pārdevējas ir laipnas, tā nav viņu vaina, ja vadība par to negādā. Mazajos veikalos, ja palūdzu, kūkas ieliek konfekšu taras kastītēs. Vēl jau arī pie kases sagaida savdabīgas «ērtības»: kasiere šīs kulītes samet kopā ar pārējiem pirkumiem – siļķēm, maizi un piena pakām. Kas no tā visa galu galā iznāk, var tikai minēt. Vai, lai atrisinātu šo kultūras problēmu, vajadzīgi miljoni?
Kārumniece Amālija
