Jelgavā klaiņojošos suņus un kaķus ķer firma «KULK» un steidzamu izsaukumu gadījumos arī Municipālā policija. Ķeršanas izdevumus sedz aģentūra «Pilsētsaimniecība», kuras pienākums ir rūpēties par klejojošu dzīvnieku skaita samazināšanu.
Jelgavā klaiņojošos suņus un kaķus ķer firma «KULK» un steidzamu izsaukumu gadījumos arī Municipālā policija. Ķeršanas izdevumus sedz aģentūra «Pilsētsaimniecība», kuras pienākums ir rūpēties par klejojošu dzīvnieku skaita samazināšanu.
Jelgavas Domes aģentūras «Pilsētsaimniecība» vecākais speciālists Rihards Bulderbergs ir cilvēks, kas mūsu pilsētā atbild par klaiņojošo dzīvnieku ķeršanu un koordinē firmas «KULK» suņu un kaķu ķērāju darbu. «Jelgavas pilsētas saistošajos noteikumos ir teikts, ka ikviens suns, kas bez īpašnieka klātbūtnes atrodas sabiedriskās vietās (uz ielas, laukumos, tirgos, transportā un citur) uzskatāms par klaiņojošu. Tas pats attiecas uz kaķiem bez kakla siksniņas vai lentītes,» skaidro R.Bulderbergs. Šajos pašos noteikumos minēts, ka noķertos klaiņojošos dzīvniekus firma «KULK» vai Municipālā policija nogādā LLU Veterinārmedicīnas fakultātes izolatorā Helmaņa ielā 8, kur dzīvnieku divu nedēļu laikā var saņemt tā īpašnieks, sedzot suņa vai kaķa ķeršanas un izolatorā uzturēšanās izdevumus (suņa ķeršana – 11,82 lati plus uzturēšanās izdevumi, kaķa ķeršana – 3,94 lati plus uzturēšanās izdevumi). Atbilstoši Jelgavas pilsētas saistošajiem noteikumiem visi izolatorā ienākošie dzīvnieki tiek vakcinēti pret trakumsērgu, un arī šie izdevumi jāsedz īpašniekam. Ja dzīvniekam divu nedēļu laikā neatrodas saimnieks, suns vai kaķis tiek pārdots jaunam īpašniekam vai eitanāzēts un kremēts.
R.Bulderbergs informē, ka aizvadītajā gadā Jelgavā noķerts 218 klaiņojošu suņu, 300 kaķu, divas lapsas, kaza, āzis un cauna. «Noķerto suņu skaits 2002. gadā ir sasniedzis rekordu – tik daudz nav noķerts nevienā no astoņiem darba gadiem,» teic R.Bulderbergs. Salīdzinājumam 2001. gadā pilsētā noķerti 332 kaķi un 193 klaiņojuši suņi. «Noķerto klaiņojošo suņu skaita palielinājums raksturo cilvēku attieksmi pret saviem dzīvniekiem. Vieglāk ir suni palaist, lai iet prom, nekā barot un rūpēties par viņu,» teic R.Bulderbergs.
Pilsētnieki vairāk rājas nekā priecājas
Firmas «KULK» klaiņojošo dzīvnieku ķērāji Sandis Pudāns un Vilnis Patmalnieks savu darbu dara jau vairākus gadus. Suņus viņi ķer ar cilpu, lielu tīklu un pneimatisko iemidzinošo šauteni, bet kaķu notveršanai uzmeistarojuši speciālu kasti, kurā pievilināšanai ieliek zivi, bet apkārt izlaista baldriāna pilienus. «Daudzi suņi pieraduši pie cilvēkiem un paši nāk mums klāt, dažiem jāskrien pakaļ. Ar kaķiem ir vienkāršāk, viņi ielien kastē, taču daudzus laižam brīvībā, jo minkam ap kaklu ir siksniņa. Bailīgie pagrabu kaķi no mums bēg pa gabalu,» stāsta Sandis un Vilnis.
Daudzi jelgavnieki abus dzīvnieku ķērājus pazīst vaigā un, ieraugot uz ielas vai pa logu, cenšas viņiem pateikt ko nejauku. Īpaši naskas uz lamāšanos ir vecas tantiņas. «Mēs tikai darām savu darbu un esam pieraduši pie tā, ka daudziem nepatīkam. Patiesībā iedzīvotāju attieksme pret mums ir divējāda – pusei liekas, ka dzīvniekus vajag ķert, bet otra puse ir pret to,» teic Sandis un Vilnis. Suņu un kaķu ķeršanas pretinieki dara visādas lietas – lauž būri, ber pa logiem pārtiku, lai kaķi nelīstu ķērāju kastē, sūdzas Domei un avīzēm, reiz pat draudēja nošaut. Kazarmes ielas 15. nama iedzīvotāja, no kuras 20 suņiem un kaķiem regulāri kāds tiek noķerts, satiekot Vilni vai Sandi uz ielas, prasa: «Atdodiet manus suņus!»
Pagrabu kaķus Sandis un Vilnis neķer, jo šajās telpās bez mājas vecākā atļaujas ieiet nedrīkst. Reiz viņiem lūgts noķert kaķus kādā pagrabā, taču nekas prātīgs nav iznācis, jo tur neizplatās pievilinošā baldriāna smarža un arī dzīvnieki no savām slēptuvēm laukā nelien.
Daudzus gadus ķerot dzīvniekus, Sandis un Vilnis pieredzējuši ne mazums interesantu lietu. «Reiz kāds kaķis atnāca līdz ķeramajai kastei un tā vietā, lai līstu iekšā, uzkāpa uz tās un mierīgi aizmiga. Ir bijis gadījums, kad suņuks ar virsū uzmestu sietu diezgan naski bēg no mums, un autobraucēji nesaprot, kas tur ielas vidū kustas. Kāds suns izskrēja cauri sietam, izplēšot tajā pamatīgu caurumu,» atceras Sandis un Vilnis.
Abi ķērāji atzīst, ka bieži viņiem ir žēl dzīvnieku un tā vietā, lai ķerot darītu pāri suņiem vai kaķiem, viņi domā, ka vajadzētu sodīt to saimniekus. «Salikti kopā transporta kastē, noķertie suņi un kaķi ir ļoti nobijušies, taču visus jau nepažēlosi,» teic Sandis un Vilnis. Ja kāds cilvēks redz ķeršanu un ieinteresējas par dzīvnieciņu, tad ķērāji viņam labprāt pasaka izolatora adresi un lūdz zvēru meklēt tur. Vienā ķeršanas reidā Sandis un Vilnis mūsu pilsētā noķer apmēram 20 kaķu un 10 līdz 20 suņu. Par daudziem dzīvniekiem jau iepriekš ir ziņojuši iedzīvotāji.
Arī pašiem ķērājiem mājās ir dzīvnieki – Viļņa kaķis reiz bijis bezpajumtnieks, bet Sandim ir lielisks suns un arī kaķis, kuru viņš pirms 10 gadiem atradis mājas ventilācijas šahtā.
Jaunā cilpa ļauj nelietot iemidzināšanas šauteni
Arī Jelgavas Municipālās policijas priekšnieka vietnieks Guntars Akmentiņš atzīst, ka cilvēku attieksme pret dzīvniekiem gadu no gada pasliktinās. «Aizvadītajā gadā vienā izsaukumā mums dzīvnieks bija jānošauj ar kaujas ieroci, jo suns bija kļuvis nevaldāms cilvēku nežēlības dēļ. Vasaras karstumā kāds vasarnīcu rajonā pie koka bija piesējis pinkainu Kaukāza aitu šķirnes suni. No ilgās stāvēšanas karstajā saulē un slāpēm dzīvnieks bija kļuvis agresīvs, un mums neatlika nekas cits kā viņu nogalināt,» atceras G.Akmentiņš.
Municipālās policijas darbinieki klaiņojošus dzīvniekus ķer tikai pēc iedzīvotāju ziņojumiem, kuros minēts, ka suns apdraud cilvēka dzīvību, veselību, traucē kārtību vai arī ir aizdomas, ka dzīvnieks ir slims. «Uzklausot iedzīvotāju zvanus vai saņemot iesniegumus, dodamies uz notikuma vietu un mēģinām noķert klaiņojošo dzīvnieku ar pneimatisko iemidzinošo šauteni vai ķeršanas cilpu,» teic G.Akmentiņš. Kopš decembra sākuma Jelgavas Municipālās policijas rīcībā ir ASV ražota suņu ķeršanas cilpa ar divarpus metru garu kātu, kas palīdz noķert suni, nenodarot viņam pāri, kā arī padara drošāku pašu ķērāju darbu. «Modernā ķeršanas cilpa maksāja 130 latu, tā ir ļoti ērta, un kopš tās iegādes jau divus mēnešus neesam lietojuši pneimatisko šauteni,» stāsta G.Akmentiņš un piebilst, ka tādējādi tiek taupīti līdzekļi, kurus vajadzētu tērēt iemidzinošās vielas kapsulām.
Municipālās policijas darbinieki prot rīkoties ar iemidzinošo pneimatisko šauteni, kuras ampulas iemidzina klaiņojošo suni un ļauj to nogādāt izolatorā. «Pēdējo trīs gadu laikā dažas reizes mums iznācis izmantot arī šauteni ar indes ampulām. Tas bija jādara tad, kad uz suni neiedarbojās miega zāles,» stāsta G.Akmentiņš. Pneimatiskā iemidzinošā šautene spēj trāpīt sunim, kas atrodas līdz 30 metru attālumā.
