Atbildēt uz šo jautājumu lūdzām veterinārās klīnikas «Sanarius» veterinārārsti Eviju Bečeri.
Atbildēt uz šo jautājumu lūdzām veterinārās klīnikas «Sanarius» veterinārārsti Eviju Bečeri.
«Pirmām kārtām tāpēc, ka klaiņojošie suņi var būt bīstami cilvēkiem un citiem dzīvniekiem. 2001. gadā vien Jelgavā suņi sakoduši 232 cilvēkus. Klaiņojoši suņi var izraisīt satiksmes negadījumus un pārnēsāt slimības, arī cilvēka dzīvībai bīstamo trakumsērgu.
Saimnieka pienākums ir rūpēties par suni un nepieļaut viņa klaiņošanu. Arī tad, ja dzīvnieks norāvies no ķēdes, tas jāmēģina atrast vai nu pilsētā, vai noķerto dzīvnieku izolatorā.
Klaiņojoši kaķi jāķer, lai ierobežotu slimību un parazītu pārnēsāšanu. Neviens saimnieks nebūs priecīgs, ja mājās ar apaviem atnesīs savam minkam kādu slimību, blusas, ausu ērcīti. Klaiņojošo kaķu pārnēsātā kailā ēde var pielipt arī cilvēkiem, to var viegli dabūt bērns, ja pagalmā paglauda kaķīti. Visi mēs zinām arī par blusu pilnajiem māju pagrabiem – blusas tur nedzīvotu, ja nebūtu kaķu, no kuru asinīm baroties.
Neviens klaiņojošs suns vai kaķis uz pilsētu neatnāk no meža, pie šo dzīvnieku skaita palielināšanās vainīgi bezatbildīgi saimnieki, kuri apnikušos dzīvniekus padzen no mājām. Suņi parasti tiek noķerti, bet kaķi netraucēti turpina vairoties, radot slimībām un parazītiem labvēlīgu vidi.
Lai gan pilsētas saistošajos noteikumos tas ir aizliegts, daudzi cilvēki tomēr baro klaiņojošos dzīvniekus, uzskatot, ka dara labu darbu. Tie gan paēd, taču slimības un parazīti nekur nepazūd. Ja kaķis vai suns dzīvo uz ielas vai pagrabā, viņš būtībā ir nevienam nevajadzīgs, patiesas rūpes būtu dzīvnieku paņemt mājās, nevis piebarot pie pagraba lodziņa.»
