Klaiņojošie dzīvnieki ir briesmīga apsūdzība daudziem cilvēkiem. Gan tiem, kuri «parūpējušies» par četrkājaiņu nokļūšanu uz ielas, gan tām amatpersonām, kas izliekas nemanām šo problēmu.
Klaiņojošie dzīvnieki ir briesmīga apsūdzība daudziem cilvēkiem. Gan tiem, kuri «parūpējušies» par četrkājaiņu nokļūšanu uz ielas, gan tām amatpersonām, kas izliekas nemanām šo problēmu.
Skumji, tomēr milzīgs skaits klaiņojošu dzīvnieku ik gadu tiek nogalināti. Daudzās valstīs tas notiek briesmīgos apstākļos, Latvijā viņi tiek nesāpīgi iemidzināti. Diez vai cilvēkiem kādreiz tiks piedota «Tev nebūs nogalināt» baušļa pārkāpšana. Mēs, protams, varam taisnoties, ka nav citas izejas, ka dzīvnieki savairojušies un mums traucē, taču negribam saprast, ka tikai divkājaiņu vainas dēļ ir kaķu pilni pagrabi. Katrs pilsonis ir atbildīgs par sava dzīvnieka kastrāciju vai sterilizāciju, jo lieki dzīvnieki nevienam nav vajadzīgi. Un ko tur brīnīties, ka atkritumu konteineros atrodam dzīvus kucēnus,
jo paretam tur izmesti arī cilvēku mazuļi.
Domājošam cilvēkam neatliek nekas cits, kā pieņemt baiso ekologu spriedumu: «Cilvēks turpina nogalināt, jo viņš nezina, kā dzīvot.»
