Kultūra ir vērtība, katras tautas izdzīvošanas jautājums. Pseidokultūra ved tautu iznīcībā. Operā notiek gadskārtējā «Aldara» balvu pasniegšana.
Kultūra ir vērtība, katras tautas izdzīvošanas jautājums. Pseidokultūra ved tautu iznīcībā.
Operā notiek gadskārtējā «Aldara» balvu pasniegšana. Mūsu operas un baleta mākslinieki ir brīnišķīgi, neatkārtojami, fantastiski, un viņi ir pelnījuši balvas. Bet kopā ar «Aldari»? Patiesa māksla un alkohola reklāma – kas ir šāda savienojuma rezultāts? Tiešām nezinu, bet ar jēdzienu «kultūra» gan es tur nekāda sakara neredzu, bet tikai vērtību devalvāciju.
Tauta grimst alkoholā. Tas ir mūsu lāsts. Esam nodzirdīta un arī labprātīgi nodzērusies tauta. Nodzirdīšanas process turpinās, jo alkohols ir nauda. Tiem, kas to ražo, un tiem, kas tirgo. Liela nauda! Tā aizmiglo reālu skatu uz dzīvi, bet liela nauda vispār neko vairs neļauj saskatīt. Arī to ne, ka peļņa tiek gūta uz izjukušu ģimeņu, uz vecāku gādību nejutušu bērnu, uz autoavārijās un dažādos negadījumos bojā gājušo rēķina. Var jau teikt, ka piedāvāts tiek tas, ko pieprasa. Bet attiecībā uz alkoholu ir spēkā arī atgriezenisks process – piedāvājums rada jaunu pieprasījumu. Šajā jomā mēs diemžēl esam tādā stadijā, kad liberālismu un demagoģisku demokrātiju piesaukt ir noziedzīgi.
Es jau dzirdu pretargumentu – jau senie latvieši ir brūvējuši un dzēruši alu. Taisnība. Ir brūvējuši un dzēruši. Kāzās, kristībās un svētkos. Tad, kad darbs padarīts. Četras piecas reizes gadā. Bet darba dienās senajiem latviešiem neviens necentās to iemānīt un piespiest dzert gandrīz vai ar varu. Ak, mums arī nespiež? Bet kas tad ir alus un citu alkoholu reklāma?
Latvijas televīzijā laiku palaikam rāda «Latvijas balzama» reklāmu. Nevaru un nevaru tā īsti saprast, ar ko tad īsti tie vīri tur cīnās – ar šķēršļiem, ko ceļā liek sievas, ar sirdsapziņu par nodzertajiem bērnu zābakiem vai paģirām. Galvenais, ka beigu beigās tomēr uzvara tiek gūta un kārotais pusstops ir rokā. It kā nenopietni, bet tajā pašā laikā ļoti, ļoti skumji.
Latvijas Spēļu biznesa asociācija grasījās sūdzēt tiesā Rīgas Domi par zaudējumiem, kas varētu rasties, ja stātos spēkā Domes noteikumi par alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības ierobežošanu. Uz pašreizējā alkohola radītā posta fona Rīgas Domes noteikumu projekts bija tikai tāds vārgs šļupsts tur, kur patiesībā vajadzētu kliegt, cik tik skaļi var, un ne tikai kliegt – arī rīkoties tā, lai patiešām reiz šajā jomā kaut kas sāktu risināties. Bet arī tas pats vārgais pīkstiens tā arī tikai palika projekts.
Nesen man iznāca piedalīties bērēs. Miris bija cilvēks, kuram vēl vajadzēja dzīvot un dzīvot. Fabula klasiska – dzēra, pietrūka, aizbrauca uz veikalu pēc jaunas devas un neatgriezās.Vainīgais bija – alkohols.
Man ir iznācis būt daudzās pasaules valstīs. Tik liberālu attieksmi pret alkoholu, kāda tā ir Latvijā, nekur neesmu redzējusi. Mēs tik ļoti gribam līdzināties rietumiem, joņojam uz Eiropu un daudzās jomās apbrīnojam Ameriku. Mēs viegli atsakāmies no daudz kā sava un pieņemam par savējo to, kas mums nereti nemaz neder. Kādēļ paliekam akli un kurli pret citu valstu pozitīvo pieredzi alkohola sakarā? Zviedrijā svētkos un svētdienās alkoholu vispār netirgo. Amerikā līdz 21 gada vecumam neviens nevar iegādāties pat visvieglākos alkoholiskos dzērienus un lielākajā daļā kafejnīcu un restorānu to vispār nav. Tur domā par savas tautas nākotni un tā, likta svaru kausos, ir svarīgāka nekā dolāri vai eiro. Pie mums tautas nākotnei pretī tiek likta nauda. Jo alkohola aprite ir labi nostrādāta. Legālais alkohols, nelegālais alkohols, nelegālā pārvēršana par legālo – viss notiek. Un notiek ne jau tikai kaut kādos tumšos kaktos, bet plašos mērogos, visu acu priekšā. Valdība jau kopš Godmaņa laikiem alkohola tirdzniecības monopola tiesības no rokām ir izlaidusi un pat netaisās neko darīt, lai zaļo pūķi savaldītu. Ja man kāds mēģina iestāstīt, ka Latvijā izdevumi kultūras attīstībai tiek gūti, tikai pateicoties nodokļiem no alkohola tirdzniecības, tad man tāda kultūra nav vajadzīga. Cena pārāk augsta. Līdzīgus apgalvojumus uztveru kā visīstāko demagoģiju, aiz kuras tiek paslēpta pilnīga vienaldzība pret to, kas notiek ar latviešu tautu. Un tas ir ļoti skumji.
Un velti Inguna Rībena kreņķējas par ministru noraidošo attieksmi pret «Aldara» rīkoto balli operā. Cilvēks ar kultūras vērtību izpratni nevar piedalīties balagānā.
