Arī šogad ziema nabadzīgāka ar sniegu, toties bija sals un pa vidu – atkušņi. Dažiem prieki, bet citiem – ciešanas traumu un sasitumu veidā uz Jelgavas ielām un ceļiem.
Arī šogad ziema nabadzīgāka ar sniegu, toties bija sals un pa vidu – atkušņi. Dažiem prieki, bet citiem – ciešanas traumu un sasitumu veidā uz Jelgavas ielām un ceļiem.
Ko gan darīt tiem jelgavniekiem, kas dzīvo pilsētas nomalē? Lai nokļūtu uz šosejas, kas tiek tīrīta regulāri, pa ledus klātajiem ceļiem jāvirzās, izmantojot visprimitīvāko pārvietošanās veidu – rāpošanu.
Palielinoties automašīnu īpašnieku skaitam, ceļi tiek nobrucināti līdz pašām grāvju malām. Gājējiem ceļu malās pat taciņas nav, pa kuru varētu pārvietoties.
Tādas ikgadējo ziemu nejaucības vēroju, sākot no Pūru ceļa Dobeles virzienā. Miezītes ceļā it kā ietve būtu, bet to parasti appludina atkušņu ūdeņi no agrākā ceļa. Ūdeņiem sasalstot, tā kļūst par slidotavu. Diemžēl jāslido bez slidām un arī gados veciem ļautiņiem.
Lielajā ielā arī par ledus un peļķu trūkumu nevar sūdzēties. Sniega kaudzes uz ietvēm gar braucamo daļu. Reizēm tās traucē izkļūt no autobusiem pa aizmugures durvīm.
Gadiem esmu neizpratnē par to, ka daudzām augstām kāpnēm pie ieejas durvīm nav margu. Manu uzmanību piesaistījušas vecās kāpnes Lielajā ielā pie ieejas firmas «Kolors» fotosalonā un citās darbnīcās. Tās sagādā vislielākās neērtības, kaut arī ir tikai pāris pakāpienu augstas. Toties minētās ēkas otrajā galā sētas pusē atrodas platas un augstas kāpnes, kas ir bez margām un bedrainas. Tikai brīnums var glābt pa tām staigājošos.
Nevēlos uzskaitīt visu, kas apgrūtina jelgavnieku pārvietošanos ne tikai ziemā. Fakti visiem ir redzami un baudāmi. Vai dažu neizdarību dēļ citiem jādzīvo vienā stresā – nokritīšu vai ne, sasitīšos vai laimīgi mājās atgriezīšos? Varbūt Jelgavas aģentūrā «Pilsētsaimniecība» kāds saklausīs? Cerība zūd pēdējā.
Pensionāre Silvija Šinke