Kā tajā tautas parunā teikts? Zivs sāk pūt no galvas. Mūsu senči bijuši tik tālredzīgi, ka seno laiku prātulas ir aktuālas arī mūsdienās.
Kā tajā tautas parunā teikts? Zivs sāk pūt no galvas. Mūsu senči bijuši tik tālredzīgi, ka seno laiku prātulas ir aktuālas arī mūsdienās.
Ja «zivs» ir Latvijas sabiedrība, tad kas gan cits ir tās galva, ja ne valdība? Tagadējā virs ūdens parādījās labi kopta un ar atklātu smaidu rotāta: «Mēs nebūsim tādi kā citi, mēs būsim godīgi un atklāti.»
Taču izcili godīgu cilvēku uz planētas nav daudz, bet tik mazā valstiņā kā mūsējā – proporcionāli vēl mazāk. Tad nu ikreiz, valdību veidojot, ir smagi izlemt – vai nu valdīšanu uzticēt godīgiem nespējniekiem vai spējīgiem blēžiem.
Spējīgs ir tāds cilvēks, kas ir lielisks profesionālis un gudrs. Bet neviens gudrais nevar tikt par tādu uzskatīts, ja viņš nerūpējas par sevi. Spējīgam gudriniekam piemīt augsta pašvērtības apziņa. Kā, piemēram, Ārim Auderam, kas pats sevi dēvē par profesionāli ar zelta rokām. Un otrādi: ir censoņi, kas nekā jēdzīga nespēj vai vēl nav paguvuši izdarīt, taču viņiem piemīt ambīcijas, kas kritiski nav samērojamas ar viņu pieredzi vai prāta potencēm. Būtībā citas izvēles valdības veidošanai nav, tāpēc notiek šī mūžīgā muļļāšanās kompromisa meklējumos. Bēdīgi, taču tas ļoti uzskatāmi redzams pašreizējās valdības rīcībā un attieksmē, it īpaši beidzamo nedēļu neskaidro un pat divdomīgo notikumu kontekstā.
Neskaidrībām un pārpratumiem vislabāko augsni dod puspatiesība. Ar tādu tiek mēģināts kaut nedaudz piesegt arī ap veselības ministra Āra Audera personu izcēlušos skandālu «honorāra» un «Volvo» lietās.
Kam gan negadās iekļūt skandālā, varētu sacīt arī šajā gadījumā. Tomēr Audera gadījums ir īpašs ar to, ka pārējie valdības locekļi, bet jo īpaši premjers, uz to cenšas pievērt acis. Kā tad nu ir ar to «vienu taisnību visiem»? Ja tiek skrupulozi izmeklēti un bargi sodīti vienas «kastas» ierēdņi, vai tad paši pašreizējie varas nesēji piederētu kādai augstākai, uz ko vispārējie taisnīguma principi nav attiecināmi?
«Ziņas» arī iepriekš pievērsušas uzmanību tagadējās valdības nekonsekvencēm. Tās lielākoties izpaudās kā nepārtraukta savu lēmumu mainīšana uz diametrāli pretējiem. Taču to varētu «norakstīt» uz politiskās pieredzes trūkumu. Savukārt nav jābūt nekādai pieredzei, lai saglabātu godīgumu – it īpaši, ja godīguma un atklātības jēdziens tika ierakstīts valdošās partijas karogā. «Gods kalpot Latvijai!» – šie vārdi uzliek arī pienākumu. Par kādu godu var būt runa, ja premjers jau valdības veidošanas laikā «zinājis», ka veselības ministra kandidāts nav kristāldzidrs cilvēks, lai arī apveltīts zelta rokām?
Var jau saprast, ka darboties politikā vēlas tikai cilvēki ar iekšēju orientāciju šim darbam. Tādu nav pārāk daudz, tāpēc izvēlēties vienlaikus gudrus, talantīgus, spējīgus un godīgus ir gandrīz neiespējami. Toties ir iespējams un būtu arī nepieciešams ievērot kopīgu atbildības mērauklu, kas attiecināma uz visiem, neņemot vērā partejisko piederību. Tas – pirmkārt.
Otrkārt, ieceļot cilvēkus atbildīgos amatos (teiksim, par padomniekiem), būtu loģiski gribēt, lai viņu profesionālās zināšanas būtu vismaz tuvas attiecīgās institūcijas vadītāju zināšanām. Tagad rodas priekšstats, ka, ieceļot amatā ierēdni, noteicošā ir viņa partijas piederība un vēl varbūt – angļu valodas zināšanas.
Negribot jāatceras, ka nav paklausīgāku izpildītāju par nezinīšiem. Un, ievērojot neskaitāmās reorganizācijas un reformas (drīzāk gan tikai to imitāciju), vienmēr kaut ko izārdīt ir vieglāk nekā radīt no jauna. Starp citu, nekas tik labi neārda kā juceklis. Savukārt jukās ir iespējams uzlasīt ne jau tikai druskas (to pierāda arī Auders, kas «honorāra lietā» vaino veselības aprūpes nesakārtotību jeb jukas).
Ir ļoti jāpiepūlas, lai nopietni uztvertu, piemēram, jaunā «Latvenergo» padomes locekļa M.Lasmaņa stostīšanos, kad viņu lūdza motivēt apņēmību ieņemt šo amatu: viņš, raugiet, šajā «vietā» cerot mācīties un pašapliecināties.
Bet Aizsardzības ministrijas konkursā par Jūras novērošanas sistēmas projekta vadītāja amatu ir uzvarējis cits «profesionālis» – 24 gadus vecais Reinis Upenieks. Viņa biogrāfija liecina, ka viņš ir speciālists psiholoģijā ģimenes jautājumos, un tas nav atbilstoši šim projekta vadītāja amatam. Turklāt esot noprotams, ka viņš nav pat dienējis obligātajā militārajā dienestā.
Upenieks 2002. gadā ir sācis studijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē psiholoģijas maģistra programmā un līdz šim ir bijis Latvijas ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācijas «Papardes zieds» direktora vietnieks, ieguvis papildu izglītību par seksuālo veselību un HIV/AIDS, kā arī lasījis lekcijas par ģimenes psiholoģiju…
Vai tas neliecina par «augsto» kritēriju latiņu, līdzīgiem amatiem rīkojot konkursus?
Jo tālāk, jo vairāk šķiet, ka Latvijas tauta tieksmē pēc sakarīgas valdības paļāvusies uz mītiska «papardes zieda» meklējumiem un jau likās to atradusi partijas «Jaunais laiks» veidolā. Tomēr tas, izrādās, nevis saldi smaržo, bet sūri dvako pēc jau piedzīvotiem elementāriem loģikas un ētikas principu pārkāpumiem.
Jebkurā gadījumā beidzamā laika aktivitātes nerunā par labu valdībai. Šodien Saeimā paredzētais balsojums par veselības ministra demisiju var izvērsties par uzticības apliecinājumu vai liegumu arī valdībai kopumā. Vai tiešām premjera ieņemtā aizbildnieciskā poza attiecībā pret Audera odiozo personu ir tā vērta? Un tas nav vienīgais jautājums «papardes zieda» kopējiem – Ministru kabinetam.
