24. janvārī Jelgavas kultūras namam visapkārt bija pēdas. Kad zālē dzisa gaismas, maģiska balss stāstīja par būtnēm. Vairāk nekā 200 bērnu un jauniešu centās atdzīvināt radībiņas dejā. Bet varbūt tas nebija vajadzīgs?
24. janvārī Jelgavas kultūras namam visapkārt bija pēdas. Kad zālē dzisa gaismas, maģiska balss stāstīja par būtnēm. Vairāk nekā 200 bērnu un jauniešu centās atdzīvināt radībiņas dejā. Bet varbūt tas nebija vajadzīgs?
Esmu viena no «Vēja zirdziņa» lielās saimes, un pret šo situāciju nevarēju palikt vienaldzīga. Deja ir mana lielākā mīlestība, un ļoti priecājos katru mēģinājumu satikt tos, kuri jūt un domā tāpat. Mūsu ir daudz – gan lieli, gan mazi, un visi ar prieku veltām laiku deju nodarbībām, nevis bezdarbībai un klaiņošanai. Jā, reizēm gan šķiet, ka treniņi ir gari un smagi, bet rezultāts priecē pašus, vecākus un arī skatītājus, taču, šķiet, ne visus.
Avīzēs par šo tēmu publicēti viedokļi, kuriem nevaru piekrist. Studēju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā un skaidri zinu, ka izglītības sistēma paredz noteiktu stundu skaitu, kas atvēlēts mācību ekskursijām, izstāžu vai koncertu apmeklējumiem, tāpēc nesaprotu, kāpēc radies tāds satraukums. Galu galā ar varu uz koncertu neviens nespieda iet. Tas skolēniem bija jauks piedāvājums, kas deva iespēju gūt jaunus iespaidus mākslas pasaulē, novērtēt to, ko paši jelgavnieki viņiem sagatavojuši. Un tas viss – par niecīgu samaksu.
Izglītības sistēma pamazām pāriet uz integrēto mācīšanās stilu, pie kura piederētu arī šādi koncerti, proti, mācības ārpus klases.
Kādēļ gan es cenšos to visu paskaidrot? Pilnībā pievienojos Krūmiņa kunga uzskatiem un zinu, ka «Vēja zirdziņš» tik un tā turpinās dejot tikpat sparīgi, priecēt sevi un apkārtējos. Vēl tikai gribu pateikt milzīgu paldies mūsu vadītājām Aldai Skrastiņai un Liānai Krūmiņai. Nepadodieties! Esam ar jums!
«Vēja zirdziņa» dejotāja
«Vēja zirdziņš» – tas tiešām ir kolektīvs, ar kuru mēs, jelgavnieki, varam lepoties un par ko priecāties. Ir jau tādi vecāki, kas domā, ka galvenais ir, lai bērns nosēdētu visas stundas. Un izaug tādi bērniņi ar labām atzīmītēm, bet ne zeķi prot salāpīt, ne zupu izvārīt, ne dobi izravēt…
Bet tie, kas vēl iet vai nu sporta skolā, mūzikas skolā, mākslas skolā, vai kādā citā kolektīvā, prot daudz vairāk, paspēj visu apgūt ne sliktāk. Tas nekas – iznāk konkursu, eksāmenu, sacensību dēļ reizēm parasto skolu pakavēt. Un nekādu «atstrādāšanas» grafiku neviens nestāda.
Marta, dejotājas mamma
«Vēja zirdziņā» dejo mana meita, un es lieliski zinu, cik darba un enerģijas, laika un pacietības vajadzēja visiem, kas piedalījās šādu uzvedumu tapšanā: gan lieliskajai vadītājai, gan bērniem, gan vecākiem. To sapratīs tie, kas jelkad paši ir piedalījušies šādās aktivitātēs vai arī atbalsta savus bērnus. Tas ir liels darbs, dzīves skola gan lielajiem, gan mazajiem.
Vai tās neapmierinātās anonīmās mammas un izglītotie izglītības pārvaldes speciālisti nezina un nesaprot, cik svarīgi mazajam cilvēkam redzēt sava sūrā darba augļus, gūt atzinību par to, ko dara, rast stimulu savām turpmākajām aktivitātēm. Tajā pašā laikā bērniem, kuriem bija paredzēts šis uzvedums, kultūras iestādes un sarīkojuma apmeklējums māca uzvesties, rāda, kādas ir iespējas sevi pilnveidot, varbūt pamudina pieteikties kādā deju vai dziedāšanas pulciņā tā vietā, lai izvēlētos bezmērķīgu laika nosišanu pie televizora utt.
Domāju, ka jebkurš pieaudzis cilvēks var saprast, ka šādi sarīkojumi ir audzinoši, attīstoši, garīgas vērtības sniedzoši, nevis tikai zemē nosviests laiks. Godīgi sakot, mēs, dejojošo bērnu mammas, jutāmies ārkārtīgi neomulīgi, uzzinot, ka tas darbs un laiks, ko mēs visi esam ieguldījuši, izrādās nav nekā vērts, vēl vairāk – tiek nosodīts.
Cerams, ka šis gadījums ir tikai pārpratums, nevis «bābu» bļaustīšanās un ķengāšanās.
Paldies tiem bērniem un viņu vecākiem, kuri atbalstīja šo sarīkojumu.
Sandra
