Cukura jezga Latvijā turpinās gadiem ilgi, neviena vien valdība to nesekmīgi mēģinājusi vai arī nav mēģinājusi atrisināt. Tikai tagad pavērusies iespēja šo tirgu beidzot sakārtot.
Cukura jezga Latvijā turpinās gadiem ilgi, neviena vien valdība to nesekmīgi mēģinājusi vai arī nav mēģinājusi atrisināt. Tikai tagad pavērusies iespēja šo tirgu beidzot sakārtot. Ļoti lielā mērā tas ir zemnieku nopelns, jo, izbrienot ērkšķainu savstarpējo nesaskaņu un pretrunu ceļu, beidzot panākts cukurbiešu audzētāju, cukura ražotāju un pārstrādātāju interešu kopsaucējs. Galavārds nu sakāms valdībai. Kāda ir situācija pašlaik, «Ziņas» mēģināja noskaidrot sarunā ar Zemgales lielākajiem cukurbiešu audzētājiem – Raimondu Kazbuķi no Bauskas rajona, Nikolaju Laščenko un Irmu Laščenku no mūsu Vilces pagasta. Saruna notika aizvakar, dienu pirms apspriedes Jelgavas Cukurfabrikā, no kuras zemnieki gaidīja striktu vienošanos par sadarbību.
Raimonds Kazbuķis sacīja: «Mēs, cukurbiešu audzētāji, ar katru gadu arvien mazāk saprotam, kas īsti notiek cukura tirgū. Tirgus ir bizness, mēs esam tajā vieni no partneriem – izejvielu piegādātāji. Un tikai. Kādreiz varējām teikt, ka tajā vismaz orientējāmies, beidzamajā laikā – nepavisam. Esam tikuši atstumti pavisam malā.»
Latvijas cukurbiešu audzētājiem Ministru kabinets piešķīris 66 000 tonnu A un B kvotas.
Aizvadītajā gadā Dievs bijis žēlīgs un vēlīgs, vasara bija zemniekus pārbaudījusi. Tomēr izauga liela un laba raža: vidēji saknēs cukura saturs sasniedza ap 17 procentu. Un tomēr zemniekiem ticis stāstīts, ka tirgū situācija esot ļoti drūma. Turpretī neoficiālā informācija vēstī, ka tā ir pat ļoti laba.
Deviņdesmito gadu sākumā Zemkopības ministrijā tapa licencēšanas komisija, lai aizsargātu Latvijā cukura tirgu. Vairāk vai mazāk tā aizstāvēja cukurbiešu audzētāju intereses. Bet tad lielākie cukura pārstrādātāji – saldumu ražotāji «Laima», «Staburadze» un citi – iesūdzēja komisiju tiesā, sacīdami, ka tiem nelikumīgi darīts pāri, apdraudot ražošanu ar pārlieku dārgu vietējo cukuru. Ar tiesas lēmumu pērn komisijas darbība apturēta. Un tas nozīmēja, ka jebkurš nu var rīkoties, kā grib, ievest no ārzemēm lētu cukuru, kas savukārt draud iznīcināt lielu daļu zemnieku saimniecību. Pārstrādātāji ieved C kvotas lēto cukuru no Igaunijas, lielveikali saslēguši līgumus ar Dāniju… Un tagad daļa lielāko cukurfabriku produkcijas noņēmēju ieņem nogaidošu pozīciju. Viņi vietējo cukuru vienkārši neiepērk, gaidot, ko nolems valdība: varbūt «izies cauri» un viņi varēs uzpirkt tik daudz cukura vairākiem gadiem uz priekšu, lai jau arī ES apstākļos vēl varētu strādāt ar lēti iegādāto izejvielu. Tas ir galvenais patlaban izveidojušās spriedzes faktors, kas satrauc zemniekus: pārstrādātāji atturas iepirkt cukuru, savukārt mazumtirdzniecībā noiets ir mazs.
Zinot, ka viņiem nav citas izejas, cukurbiešu audzētāju asociācija kopā ar Zemkopības ministriju un Zemnieku saeimu rīkoja pārrunas ar lielākajiem cukura pārstrādātājiem, mēģinot apspriest situāciju un vienoties par visām pusēm pieņemamu risinājumu.
Raimonds Kazbuķis: «Pirmās sarunas faktiski nemaz nenotika, dominēja tikai savstarpēji apvainojumi. Taču beidzamajā laikā, īpaši pēc ministra Mārtiņa Rozes viesošanās Bauskas rajonā, arī cukura pārstrādātāji sāka konstruktīvas sarunas. Šķiet, viņi ir sapratuši, ka «jāpaliek dzīviem» gan pašiem, gan arī zemniekiem, no kuriem viņi agri vai vēlu būs ļoti atkarīgi. Nozari nedrīkst nogremdēt. Notika vienošanās. Zemkopības ministrija izstrādāja sešus priekšlikumus cukura tirgus stabilizēšanai. Svarīgākie ierosinājumi bija par kompensāciju piešķiršanu cukura ražotājiem un pārstrādātājiem, vienlaikus ieviešot nodokli visiem tiem, kas valstī ieved visāda veida cukuru – īpaši jau sīrupu, kam vispār līdz šim nav bijusi noteikta ievedmuita un kas ilgstoši bijusi pilnīgi oficiāla rene, pa kuru valstī ieplūda faktiski kontrabanda. Tagad ir cerība, ka arī sīrupam būs ievedmuita. Šāds risinājums apmierinātu gan pārstrādātājus, gan biešu audzētājus. Vai tas tiks apstiprināts? Šis jautājums jāizšķir valdībai.»
Gaismas stariņš tuneļa galā zemniekiem ir arī pārmaiņas Jelgavas Cukurfabrikā, kas no 1. februāra ir jauna īpašnieka «Lex – U» ziņā. Tieši labas sapratnes un sadarbības ar fabriku zemniekiem līdz šim bija trūcis, lai gan brīžiem šķitis, ka tāda varētu veidoties.
Nikolajs Laščenko: «Es biju Jelgavas Cukurfabrikas padomē, Raimonds Kazbuķis – valdē. Bet situācija mainījās, nu pie teikšanas fabrikā vispār nav neviena zemnieka.»
Irma Laščenka piebilst: «Problēma sakņojas iepriekšējā valdībā: tā labi zināja, kādas ir problēmas cukura nozarē un saprata, ka tās var novest līdz katastrofai, tomēr reāli neko nedarīja, atstāja pašplūsmā, sak, gan jaunā valdība kaut kā visu sakārtos. Zemniekam nav garantiju, ka viņš varētu rudenī par savu ražu saņemt naudu.»
Tagad zemniekiem radusies cerība, ka fabrika tiks sakārtota pati un sakārtos attiecības ar zemniekiem.
Irma Laščenka: «Tāpēc jau arī mēs pārdevām akcijas jaunajam īpašniekam. Mums apnika kā nabagiem staigāt «pie Harija kunga» (Veģera – A.J.) un pazemoties. Viņš visu laiku iemanījās dzīvot uz mūsu, zemnieku, rēķina. Ko tik neizdomāja, lai novilcinātu vai vispār nemaksātu par cukurbietēm!»
Nikolajs Laščenko: «Esam spēruši pirmo soli, lai aizstāvētu savas intereses. Līdz šim bijām daļēji paši aizstāvējuši arī savu cukurfabriku. Būtu jau labi būt par daļējiem uzņēmuma saimniekiem, taču Veģeris visu noveda tiktāl, ka vairs neticējām viņam ne par matu. Katru gadu lūdzāmies, lai atgūtu paši savu naudu par piegādātajām bietēm… Bet pirms tam Veģeris lūdzās mūs, kad pirms diviem gadiem gribēja tikt ievēlēts par noteicēju fabrikā.»
Irma Laščenka: «Jā, tad viņš pat pulksten septiņos no rīta zvanīja lielajiem cukurbiešu piegādātājiem, lūdzās, lai arī pārējos pierunājot balsot par viņu. Taču, kad iekļuva krēslā, kļuva pavisam nepieejams. Lielākie biešu audzētāji vēl kaut kā varēja savilkt galus, bet mazie – it kā tīšu prātu lemti iznīcībai. Tāpēc sanācām lielākie biešu audzētāji kopā, konsultējāmies un nolēmām savas akcijas pārdot. Kas zina, varbūt tādējādi esam izdarījuši ļoti lielu kļūdu, bet gribam sakārtotas attiecības. Nevis mutiskus solījumus un rokas spiedienus, bet stingru līgumu, kas būtu pieņemams gan fabrikai, gan zemniekiem, un lai šis līgums tiktu stingri ievērots.»
Kādam būtu jābūt līgumam? Cukurbiešu audzētāji vēlas, lai pa punktiem būtu redzams gan biešu nodošanas daudzums, gan cena, gan arī precīzs piegāžu un samaksas grafiks. Jo zemnieki pārsvarā ņēmuši kredītus («Esam ar kredītiem pilni kā suns ar blusām,» saka Raimonds Kazbuķis), bankām tie jāatdod precīzi laikā.
Nikolajs Laščenko: «Tagad esam gana mācīti, tāpēc arī apvienojušies asociācijā. Neesam arī gluži tik nabagi, varam algot savus juristus, kas aizstāvētu mūsu prasības un tiesības. Gribam precīzi ievērot savas saistības pret Cukurfabriku, taču prasām arī, lai tā pildītu savējās. Par to runāsim ar uzņēmuma vadību trešdien.»
Vai zemniekus apmierina pašreizējā biešu iepirkšanas cena? 18,8 lati par A kvotas biešu tonnu esot par maz. Izmaksas ar katru gadu palielinās, sēkla, minerālmēsli kļūst arvien dārgāki. Loģiski būtu saņemt no 20 līdz 20,5 latiem par tonnu. Tā tas pirms dažiem gadiem arī esot bijis. Iestājoties ES, lauksaimnieki krietni iegūšot: visā Eiropā maksā 28 latus par tonnu. Tiesa, cukura cena ES valstīs ir augsta, arī Latvijā tā augs līdz 0,85 vai 1 latam kilogramā. Zemnieku vēlamā samaksa (20 latu tonnā) nekādā gadījumā nesadārdzinātu cukura cenu veikalos, jo kur nu vēl dārgāk pie pašreizējām! Cukurbiešu piegādāts ievērojami vairāk, lai arī tās, kas bijušas virs A un B kvotām, praktiski par velti. Ne jau Lielupē tās sagāztas, bet pārstrādātas. Iegūto ļoti lēto cukuru (tam no zemniekiem bietes iepirka par 3,3 latiem tonnā!) vagoniem sūta uz Moldāviju. Vai veikalos cukura cena kaut par santīmu nokritās? Vai tika radīta iespēja to iegādāties lētāk kaut vai vienam pansionātam, bērnunamam? Un līdzās tam zemniekiem tikusi kavēta jau tā niecīgā samaksa.
Cukurbiešu audzētāji tic (šoreiz, šķiet, pamatoti), ka ar Cukurfabriku attiecības izdošoties sakārtot, jo tagad tur saimnieko jauni cilvēki, kas drīzāk esot juristi, ne organizatori. Un zemniekiem svarīgi tieši precīzi, likumīgi noslēgt un ievērot vienošanos. Jā, klīst valodas, ka gan jau drīzumā atkal mainīšoties saimnieki. Taču mūsu zemnieki mācījušies no lietuviešiem – ir pilnīgi vienalga, kam pārdot produkciju, galvenais, lai tas notiktu pēc stingriem noteikumiem, lai zemnieks varētu rēķināties ar ienākumiem, plānot ražošanu.
Ja attiecības ar Cukurfabriku var tikt sakārtotas jau vistuvākajā laikā, par cukura tirgus sakārtošanu kopumā gala vārds tagad sakāms valdībai.
Raimonds Kazbuķis «Esam panākuši vienošanos ar cukura ražotājiem un pārstrādātājiem un nu tikuši līdz valdībai. Tur tagad šī lieta tiek «apsmadzeņota» jeb drīzāk muļļāta. Premjers godīgi atzinis, ka viņš neko nesajēdzot no lauksaimniecības, bet lietas, ko viņš nesaprotot, arī nerisinot. Tagad viss atkarīgs no viņa padomniekiem. Taču pat zemkopības ministrs nezināja pateikt, kas ir premjera padomdevēji nozarē. Bet no viņiem atkarīga cukura nozare Latvijā. Ja kāds vienkārši pateiks, ka nekādu problēmu nav, ka biešu audzētāji dzīvo labi un viņiem neko vairs nevajag, tad ir beigas. Vai tādēļ mums būtu jādzīvo sliktāk? Savukārt Ainars Šlesers, pie kura ar savu petīciju vispirms griezāmies, no lauksaimniecības zina tik daudz, cik redz uz ēdiena šķīvja. Viņš dot priekšlikumus valdībai nevar. Tajā pašā laikā mūsu prasības ir vienkāršas, saprotamas un konkrētas. Prasām kompensāciju 1,992 miljonu latu apmērā 2003. gadā par cukura izmantošanu pārstrādes uzņēmumiem saskaņā ar likuma «Par cukuru» 12. pantu; ieviest cukura nodokli saskaņā ar Zemkopības ministrijas šā gada 13. janvārī izstrādāto priekšlikumu; ieviest muitas nodokli cukura sīrupiem un saldinātājvielām.
Un lai neviens necer, ka mēs, zemnieki, kas tik daudz pūļu un līdzekļu esam ieguldījuši cukura nozarē, sakārtojuši to, iegādājušies tehniku, to tik vienkārši izlaidīsim no rokām. Jo mēs zinām, ka ES Latvijai piešķīrusi kvotas 66 500 tonnām cukurbiešu, tas ir tik, cik jau ražojam. Mums ir paredzēta stabila vieta Eiropas tirgū! Tāpēc neredzam jēgu atkāpties vai mazināt ražošanas tempus un apjomus. Nepadosimies ne valdības neizlēmības, ne konjunktūras, ne kaut kādu «taupības nolūku» priekšā. Valdībai esam devuši divas nedēļas laika. Cukura ražotāji, pārstrādātāji un realizētāji jau ir vienojušies – valdībai jāsaka savs vārds. Ja netiks pieņemts pozitīvs lēmums, lai rēķinās ar to, ka mums jau ir pieredze protesta akciju rīkošanā. Latvijā cukura nozare ir bijusi, ir un tai arī jābūt!»
