Domājams, ka īstam makšķerniekam svarīgas ir vairākas lietas – makšķerēšanas process, patīkamas atmiņas un iespēja kādam izstāstīt piedzīvojumus, ķerot lielo zivi.
Domājams, ka īstam makšķerniekam svarīgas ir vairākas lietas – makšķerēšanas process, patīkamas atmiņas un iespēja kādam izstāstīt piedzīvojumus, ķerot lielo zivi. Un tā, kaut arī pašlaik ir ziema, tomēr atmiņas par piedzīvojumu vasarā prasīt prasās tikt izstāstītas.
Tāpēc sākšu gluži kā pasakā: reiz, kad biju jauns un mācījos augstskolā, vasarās mums bija prakse. Togad pēc otrā kursa jūlijā mums tā notika Ļaudonā – lieliskā vietā brīnišķīgai makšķerēšanai Aiviekstē. Kursā bijām paprāvs makšķerēšanas cienītāju pulciņš, kas arvien «aizšāva» līdz upei un pamēģināja laimi.
Torīt ar pastāvīgo «copes» partneri Māri piecēlāmies pirms saules lēkta, tā kā zivju ēsma bija sarūpēta jau iepriekšējā vakarā, daudz laika netērējot, devāmies ceļā. No mūsu mītnes vietas vecās Ļaudonas skolas līdz upei ceļš nebija tāls, bet, lai tiktu līdz labākajām makšķerēšanas vietām, vajadzēja iet kādu kilometru uz augšu pret straumi. Upmalā bija vairākas saimniecības, kuru saceltie ganību žogi stiepās līdz pašam ūdenim, tāpēc ceļā ne reizi vien bija jālien tiem pāri. Tas nebija nemaz tik vienkārši, jo saimnieki lopiņu atbaidīšanai tos bija bagātīgi apvijuši dzeloņdrātīm. Tā kā rīts bija agrs, vietējie govslopi vēl mita kūtīs, tikai daži izlaistie slinki vēroja mūsu rāpšanos. Vienā no pļaviņām ganījās govs ar teļu, bet tie uz mums pat neskatījās.
Nonākuši iemīļotajā un «iebarotajā» vietā, sākām makšķerēt. Ķērās labi, un pēc pāris stundām katram bija pa pāris kilogramiem raudu, asaru un sapalu. Saule sāka karsēt, tāpēc nospriedām, ka laiks doties atpakaļ. Viegli tas nebija, jo traucēja prāvie zivju maisi un makšķerēšanas rīki. Nonācām līdz ganībām, kur zāli plūca jau minētā govs ar teļu. Es pirmais pārrāpos pāri žogam un devos uz pļavas pretējo pusi. Māris man sekoja. Biju jau pāri žogam pļaviņas otrajā galā, kad izdzirdēju tādu brēcienu, ka asinis sastinga dzīslās. Palūkojies atpakaļ ieraudzīju dīvainu ainu – mans kursabiedrs ar makšķeri vienā rokā un zivju kuli otrā pāri ganību žogiem lēca ne sliktāk kā Staņislavs Olijars, uzstādot Eiropas rekordu barjerskrējienā. Pakaļ viņam, neganti maurodama, dzinās pirmīt tik miermīlīgā govs, savā ceļā žogu nogāzdama gluži kā zedeņu skalus. Stāvēju zemē iemiets, līdz Māris ar mežonīgo govi pazuda tālumā. Žēli īdēdams, klāt pienāca teliņš un mēģināja pasūkāt manu roku.
Attapies no pārsteiguma, devos pa skrējiena dalībnieku pēdām, līdz ieraudzīju rāmi ganāmies pirmīt tik mežonīgo govi. Kursabiedrs nekur nebija manāms. Māri satiku tikai mūsu naktsmītnē. Viņš bālu seju un trīcošām rokām smēķēja un mēģināja kaut ko sakarīgu izstāstīt pārējiem. Pats dīvainākais, ka visa skrējiena laikā viņš nebija no rokām izlaidis nedz makšķeri, nedz zivis.
