«…Igo… Igo plus Inga, tālāk… Igo… Juris. Igo plus Juris…» Tas nav grafiti lasītāja monologs. Ir pirmdienas pēcpusdiena Latvijas Radio pirmajā studijā.
«…Igo… Igo plus Inga, tālāk… Igo… Juris. Igo plus Juris…» Tas nav grafiti lasītāja monologs. Ir pirmdienas pēcpusdiena Latvijas Radio pirmajā studijā. Nupat, menedžera Uģa vārdiem, «iebliezti» instrumenti, un dažādu laiku «līvi» gatavojas Ērika Ķiģeļa dziesmas «Zīlīte» ieraksta iedziedāšanai: cits citam pār plecu atzīmē lapā vokālu secību.
Kopš pagājušā gada nogales, kad izlases ««Līvu» zelts» atvēršanas svētkos dzima pašreizējo un bijušo dalībnieku apvienošanās ideja, koncertakcija ieguvusi jaunu atbalstītāju Liepājas Domi (turneja veltīta arī šogad svinamajai Liepājas 750 gadu jubilejai) un ģitārista, komponista un «Līvu» vadītāja Ērika Ķiģeļa piemiņas zīmes radīšanas iecere pāraugusi vērienīgākā latvju mūziķu godināšanas idejā.
Ar uzstāšanos Smiltenē 20. februārī sāksies vairāk nekā 40 koncertu turneja. Jelgavā «Līvi» viesosies kultūras nama lielās zāles pēdējā pirmsrenovācijas darbdienā, 27. februārī.
«Zīlītes» ierakstīšanas starplaikā «Līvi» ar «Ziņām» pārmija dažus vārdus par to, kā Jelgavas kultūras nama kafejnīcā savlaicīgi neiztirgotas smalkmaizītes 1981. gadā kļuva par cēloni gadu ilgam grupas koncertdarbības aizliegumam, kādas ir «Līvu» attiecības ar Jelgavas viesnīcu un cik sen, pēc pašu domām, viņi spēlē hārdroku.
Bet vispirms par koncertakcijas mērķiem stāsta Guntars Račs.
Račs: Vēl nav līdz galam formulējusies ideja, kur kādu piemiņas vietu varētu ierīkot, bet, domāju, ka pienācis laiks godināt rokmuzikantus, kas devuši pietiekami lielu artavu visā, kas notiek šodien. Ērika Ķiģeļa dziesma tiek ierakstīta, jo, domāju, ka «Līviem» Ēriks būtu pirmais cilvēks, kuram pienāktos piemiņas vieta. Bet nu ideja paplašinājusies – domājam, ka varētu godināt vairāk rokmūziķu, iespējams, Liepājā atvērt slavas aleju vai tamlīdzīgi. Piemiņas vietu Ērikam plānojam izveidot līdz 2005. gadam, kad viņam apritētu 50 un būs pagājis 20 gadu kopš viņa nāves. Vispār, manuprāt, tas bija jāizdara jau sen. Velku paralēles ar Džima Morisona kapavietu, kur pulcēties un atcerēties, ka rokenrols kādreiz bija… tik dzīvs kā nekad agrāk. Patlaban sauksim to vienkārši par ideju uztaisīt vietu, kas atgādina par šiem cilvēkiem, tai skaitā par Ēriku.
***
Kāpēc atkal «Zīlīte»? Vai tāpēc, ka tā savulaik bija tāds… hits, vai kādi citi apsvērumi?
Račs: Cik zinu, domas dalījās.
Domas droši vien dalās arī par to, vai šī dziesma vislabāk raksturo Ērika Ķiģeļa daiļradi?
Igo: Nē, nu tā varbūt nav Ērika daiļradei raksturīgākā vai kā nu tur vēl… Tā ir viņa dziesma, kura, manuprāt, pilnīgi droši pārdzīvojusi visus laikus un kuru pazīst visi. Tā, varētu teikt, vienmēr nostrādājusi. Jebkurā pasākumā, jebkurā koncertā – ja kaut kas «bišķi» neiet. Es pagriežos pret saviem večiem, nobļaujos «Zīlīti!», un situācija mainās. Simtprocentīga garantija.
Turnejas koncertprogrammas pamatā, kā saprotu, ir izlasē ««Līvu» zelts» iekļautās dziesmas.
Uģis: Aptuvenā programma iznāca tāda: kad pirmo reizi sanācām kopā, katrs uzrakstīja dziesmas, bez kurām noteikti nevar iztikt. Iznāca ne vairāk, ne mazāk kā četrarpus stundu programma.
Igo: Ir doma piesaistīt sponsorus, lai varētu klausītājiem izsniegt ausu tamponus. Izdalīt zālē: vieniem pēc pirmās stundas, citiem – pēc otrās…
Kā ar līdzšinējo samēģināšanu?
Brīze: Prezentācijā kopā nospēlējām, kā «Līvi» saka, lāb’ i – tagad brauks tik ar tām pašām dziesmām apkārt kopā.
***
Juri, tevis vadītajiem «Līviem» Jelgavas kultūras namā 1981. gadā bija kāds gauži nepatīkams atgadījums, kas pārvilka svītru visām turpmākā gada lielajām iecerēm. Pīppauzes sākumā, atsaucoties uz tā brīža ekonomisko aktualitāti, tu esot klausītājiem piekodinājis smēķēt mazāk, jo cigaretes kļuvušas dārgākas. Par to «Līviem» uz gadu aizliedza koncertēt, par iecerēto braukšanu uz vissavienības nozīmes festivālu Aizkaukāzā nevarēja ne sapņot.
Pavītols: Jā…, mani kā ansambļa vadītāju izsauca uz Rīgu… Principā viss jau ne tā bija domāts. Koncerts bija iecerēts bez pārtraukuma, taču pienāca kāda bufetniece un žēli teica: vai, man bulciņas palikušas pāri, vai jūs nevarētu tomēr to starpbrīdi uztaisīt? Kādi sešdesmit cilvēki – tad varbūt tomēr kaut ko nopirks… Iepriekšējā dienā «Cīņā» bija rakstīts, ka pēc darbaļaužu lūguma cigaretes (un laikam arī tepiķi) palikušas dārgākas, un es tā aši arī pateicu: «Tagad cigaretes ir dārgākas – pīpēsim mazāk, tātad arī starpbrīdis būs īsāks!» Viss. Protams, mani nometa, atlaida, vispār nedrīkstēju programmu pieteikt.
Un notika viss tai pašā kultūras nama lielajā zālē?
Jā, jā, un tur vēl nezinu, kuras dziesmas laikā, kādā piektajā sestajā rindā kāds ar kājām uzkāpa uz beņķa un vicināja žaketi, krēsls ielūza, tātad tīšām lauzis, un mēs bijām vaininieki. Ko tik visu man nepiedēvēja! Atļāva spēlēt tikai dejas, un tajā pašā «Cīņā» parādījās raksts, ka jau esam aizbraukuši un to festivālu Erevānā… Mēs bijām mājās, bet Kaupužs, sacēlis kājās visu ministriju, zvanījis uz Erevānu… Uz ministriju mani izsauca un strostēja kopā ar divām vadošajām Liepājas kultūras darbiniecēm… Uz mani Kaupužs pat acu nepacēla, skatījās garām uz tām abām kundzītēm un skaļi bļāva: «Drīkst dziedāt tikai par darbu, mīlestību!… Par mīlestību uz dzimteni!»
No klātesošajiem tu visilgāk esi bijis prom no grupas sastāva.
«Līvus» esmu dibinājis, un «līvs» būšu arī kapā. Kaut gan laiki un stili mainījušies, to pašu «Zīlīti» spēlē citādi, būt kopā ir baigi patīkami – to nevar noliegt.
Pirms 1976. gada, ko pieņemts dēvēt par «Līvu» dibināšanas gadu, tev jau esot bijis sastāvs ar šādu nosaukumu, bet tas izjucis.
Sākās jau ar to, ka bija Jura Pavītola grupa (1972. gadā). Ar pēdējo sastāvu mēs 1974. gadā ieguvām trešo vietu Latvijas skatē. Saņēmām ziņojumu, ka apstiprināts nosaukums «Līvi», bet tas bija nedēļu pēc tās trešās vietas iegūšanas. Grupai pateicu paldies, beidzām uzturēt jebkādus kontaktus, bijām palikuši divi «līvi» ar Ingu [Ingrīdu Pavītolu]. Pēc mēneša abi trāpījāmies autoavārijā. 1976. gadā sākās tie «Līvi», par kuriem visu laiku ir runa.
***
Cik bieži gadījies, ka koncerta laikā cilvēki reaģē tik aktīvi, ka lūst mēbeles un tamlīdzīgi?
Grodums: Viss atkarīgs no mēbelēm. Otra lieta – mūsdienās jau koncerti lielākoties notiek bez mēbelēm, tā ka nav ko plēst.
Brīze: Un, kad bija mēbeles, neļāva plēst. Nedrīkstēja celties kājās – apkārt miliču kungi.
Jā, bet turneja jums paredzēta pa dažādām vietām, arī pa kultūrās namiem, no kuru zālēm krēslu rindas nemaz nevar tā vienkārši izņemt…
Brīze: Nu forši, lai jau sēž…
Kleins: Ja salauzīs, tas jau būs labi diezgan.
Grodums: Kultūras nams beidzot tiks pie kapitālā remonta.
Jelgavas kultūras nams pie tāda tiks pavisam noteikti un drīz. Remonts sāksies pēc jūsu koncerta 27. februārī, kas ir lielās zāles pēdējā darbadiena šosezon…
Mucenieks: Klau, tad jau pie reizes varbūt kādu viesnīcu arī sašķobīt…
Igo: Mierīgi, mierīgi. Es ļoti labi vēl atceros, kā Juris Pavītols tur [Jelgavas viesnīcā] demonstrēja cirka numurus un kā tieši tobrīd ienāca stāva dežurante. Viņš tur kaut ko tupus rāpus ņēmās – viena kāja gaisā. Tad uz jautājumu «×ņī żņī ņąźīå?» teica: «Öčšź, ļü˙ķūå öčšźą÷č!»
Mucenieks: Pēc viena koncerta no Jelgavas pilsētas viesnīcas grāmatām mēs tikām izsvītroti kā vienība. Netikām Jelgavā gaidīti.
Igo: Tāpēc tagad mums par katru cenu jāpaliek Jelgavas viesnīcā – ir kādam jābrauc vai ne, bet vismaz uz pusstundu mums tur vajadzētu paņemt pa numuriņam. Es nopietni domāju: ne jau vienu numuriņu visiem, bet katram savu – dažādos stāvos. Jā, tas vispār ir galvenais nosacījums, lai pilsēta kļūtu par turnejas pilnvērtīgu pieturu – tajā jābūt viesnīcai, vēlams ar karafēm… (iezvanās mobilais tālrunis) un tālruņa aparātiem.»
***
Jaunajā izlasē apkopotas dziesmas no dažādu laiku ierakstiem. Kā vērtējat senāk vinilā izdoto studijas plašu (kā 1985. gada «Iedomu pilsēta») atbilstību tā laika koncertskanējumam?
Grodums: Kas attiecas uz pašu koncertskanējumu, toreiz bija citi aparatūras jaudas kritēriji. Tagad bez sešiem vai desmit kilovatiem uz estrādes nekāpj neviens. Agrāk pietika ar divām piecpadsmitvatīgām «tumbām». Un likās, ka tas jau ir skaļi un gandrīz vai nebaudāmi. Un tā skaņa, tagad spēlējot uz daudz kvalitatīvākas aparatūras, nav nemaz tik slikta. Tas vienkārši nozīmē, ka savulaik normālu mūziku varēja uztaisīt arī bez elektronikas.
Vai dažādu laiku «līviem» nevarētu rasties vēlme no jauna ierakstīt arī citas koncertprogrammā iekļautās dziesmas?
Ja runa ir par mani, es labprāt pārrakstītu jebkuru savējo, jo uztvere jau mainās, pat ne ar katru gadu – ar katru mēnesi –, un jaunā redakcijā arvien patīk labāk.
Tu šajā kompānijā esi īpašs ar to, ka vienīgais esi bijis grupas sastāvā visu tās pastāvēšanas laiku, vērojis stila izmaiņas no dalībnieka pozīcijām…
Es pat nedomāju, ka stils būtu mainījies. Mainījušies ir izteiksmes līdzekļi un tamlīdzīgas lietas. Teksti – jā, tie gan.
Bet, piemēram, Jura Pavītola laiks taču atšķiras no hārdroka, ko spēlējāt kopš astoņdesmito otrās puses.
Tomēr – bija arī hārdroks. Tikai to gandrīz neviens vairs neatceras. Pat mēs, kas to spēlējām. Bet bija. «Deviņi amati, desmitais – bads». Tas jau bija «naturāls» – gandrīz «heavy».
Igo: Ir vēl viena būtiska lieta. Tas, ko dzirdam gan no septiņdesmito, gan no astoņdesmito un arī no deviņdesmito gadu ierakstiem (deviņdesmito mazāk – daudzmaz autentiski), bieži vien ir gandrīz pretējs tam, ko spēlējām «dzīvajā», jo skaņa tika apzināti kaut kādā veidā mīkstināta, lai nebūtu tik atpazīstami, lai nebūtu šo paralēļu ar roku, ar hārdroku un tā tālāk.
Grodums: Tieši tāpēc jau bija tā lieta, ka, teiksim,… nesen izdeva ««Līvi» dzīvi» – prastā lenšu magnetofonā rakstītus koncertus (daži iekļauti arī jaunajā izlasē). Tas, kā skanējām koncertā un ko lika darīt cenzūra, ir pilnīgi kaut kas cits. Šai pašā ēkā arī bija tas ārprāts ar «Dzimto valodu», ka sēž cilvēki jau ieraksta (nevis miksēšanas) laikā un saka: nu arvien ir labāk, arvien ir labāk. Tai pašā laikā pilnīgi nekas netiek mainīts! Tas bija tieši pirms «Dzimtā valoda» «Mikrofonā» dabūja pirmo vietu.
