Patiesībā mani īpaši daudz nesatrauc, kas notiek ar Sadama Huseina režīmu Irākā. Gluži tāpat uzskatu, ka nav īpašas jēgas moralizēt par ASV politiķiem. Īstenībā viņi tikai rūpējas par savas valsts nacionālajām interesēm.
Patiesībā mani īpaši daudz nesatrauc, kas notiek ar Sadama Huseina režīmu Irākā. Gluži tāpat uzskatu, ka nav īpašas jēgas moralizēt par ASV politiķiem. Īstenībā viņi tikai rūpējas par savas valsts nacionālajām interesēm. Tikpat pragmatiski ekstrapolējot uz Latvijas situāciju, mūsu politiķiem savukārt ir jārūpējas par savas valsts garīgās, ekonomiskās un politiskās attīstības interesēm. Un tās šajā brīdī (un esmu pārliecināts, ka arī tālākajā nākotnē) ir saistītas kopsadarbībā ar ASV un NATO. Tā ir viena, ļoti pragmatiska pieeja jautājumam, ko Latvijai kā valstij darīt un kā izturēties pret iespējamo karu Irākā. Varbūt, ka tas skan nedaudz ciniski un ne visiem pieņemami, bet tā nu tas šoreiz ir. Atklāti sakot, ja palūkojamies problēmas būtībā, Baltā nama neatlaidība rada zināmas šaubas par to, cik patiesi nozīmīgi ir trīs ASV politiķu visbiežāk minētie iemesli iespējamam karam ar Irāku. Viņi paši uzsver, ka tas ir terorisms, masu iznīcināšanas ieroči un savas valsts iedzīvotāju cilvēktiesību neievērošana. Bet Dievs ar viņiem, amerikāņiem. Pats galvenais, cik pragmatiski mēs šeit, Latvijā, uztversim radušos situāciju. Neko jaunu nepateikšu, piesaucot vecum veco sakāmvārdu par to, ka politikā nav sabiedroto, ir tikai intereses. Kā jau izteikuši daudzi, drīzāk iespējamā kara cēloņus varētu nosaukt vienā vārdā – nafta. Un nav ko nevainībā viebt grimases, ja tas tā nav. Tāpēc, no vienas, pragmatiskās pieejas, puses, labāk būtu atbalstīt tieši Sadamu Huseinu, jo galu galā viņa pārvaldītās valsts zemes dzīlēs apslēpts 11 procentu pasaules naftas krājumu. Draudzēsimies, un nafta Latvijas saules mūžam varbūt būs nodrošināta.
Šajā gadījumā, lai kādi arī nebūtu paši slēptākie iemesli, viens nav noliedzams – šonedēļ ASV sniedza viņu rīcībā esošos būtiskos pierādījumus faktam, ka bez vainas nebūs arī paši irākieši. Tagad bumbiņa ir iesista pārējās pasaules atbildības zonā. Apvienoto Nāciju Organizācijai ir jādod atbildes sitiens, un, kāds tas būs, lielā mērā jau pateikušas daudzu valstu amatpersonas. Arī mūsu valsts amatpersonas, kurām brīvās un demokrātiskās vēlēšanās piešķīrām tiesības pārstāvēt visas valsts iedzīvotāju politisko gribu. Vismaz pagaidām pretējo neviens nav apgalvojis.
Trešdienas vakarā žurnālista Dombura iknedēļas raidījumā «Kas notiek Latvijā?» viens otrs tā dalībnieks mēģināja apšaubīt faktu, ka prezidente un tagad jau arī ārlietu ministre ir izteikušas savu viedokli. Pēc godājamās teātra režisores Māras Ķimeles un dziedātāja Kaspara Dimitera domām, viņus neviens neesot par to apklaušinājis. Teikšu, kā ir – mani arī ne. Tātad tas nozīmē, ka tie, kuriem būtu jāpauž valsts politiskā nostāja šajā jautājumā, nemaz nav tiesīgi to darīt, iekams katram valsts iedzīvotājam personīgi nebūtu par to pajautājuši. No totālās demokrātijas viedokļa tā varbūt arī būtu taisnīgi, ka ikvienā jautājumā vispirms tiktu sarīkots referendums. Tādā gadījumā tas būtu jārīko katru reizi, kad politiķiem jāizsaka valsts viedoklis vienā vai otrā jautājumā. Šādas nostādnes absurds ir acīmredzams. Tomēr nenoliedzami pozitīvs ir pats fakts, ka jautājumā par Latvijas attieksmi pret iespējamo karu Irākā ir sākusies plaša sabiedrības diskusija, kurā, esmu pārliecināts, politiķi arī ieklausīsies.
Bet pagaidām tomēr būsim pragmatiski un atcerēsimies tās dienas, kad stāvējām plecu pie pleca uz barikādēm. Tieši tobrīd ASV kopīgi ar sabiedrotajiem sāka atbrīvot Irākas okupēto Kuveitu. Un atcerēsimies, ka toreiz uzgavilējām okupētās arābu valsts atbrīvotājiem. Tāpat gluži neviltotu sajūsmu izraisīja irākiešu novecojušo «krievu» tanku bezspēcība sabiedroto ieroču priekšā. Varbūt būtu vērts pārdomāt nenotikušo iespēju pirms vairāk nekā pusgadsimta. Kas būtu, ja laikus tiktu apstādināts «trakais Ādolfs», ja pēc Otrā pasaules kara Rietumvalstu bijušie Padomju Savienības sabiedrotie nebūtu bijuši tik lieli politiskie tirgoņi.
