Parasti augstu amatu pretendentiem tiek uzstādītas arī gana augstas prasības, lai perspektīvā tiktu nodrošināta pienācīga attiecīgās iestādes darbība.
Parasti augstu amatu pretendentiem tiek uzstādītas arī gana augstas prasības, lai perspektīvā tiktu nodrošināta pienācīga attiecīgās iestādes darbība. Gana ierasts, ka, nokļūstot jaunā amatā, attiecīgā personālija tiek aprakstīta samērā pozitīvā gaisotnē, kam bieži vien, atklājoties pa kādam nesmukumam, seko itin pamatota krišana nežēlastībā.
Par to, domājams, neviens nešaubās, ka gan parlamenta un pašvaldību deputātiem, gan drošības struktūru vadītājiem vajadzētu būt līdzsvarotiem cilvēkiem ar augstu inteliģences pakāpi. Tomēr jāsecina, ka ne vienam vien (eks-)deputātam un dažāda mēroga priekšniekam dažkārt ar to saprātu tā ir, kā ir. Ņemsim par piemēru kaut vai drāmu, kas norisinājās dažas dienas pirms 8. Saeimas vēlēšanām. Saujiņa vienas partijas deputātu un viņu atbalstītāju, bruņojušies ar transparentiem, nostājās pie Iekšlietu ministrijas un brēca pēc taisnīguma, kura trūkums nabadziņus pēkšņi satraucis kā vēl nekad un kuru iekšlietu ministrs no konkurējošā politgrupējuma smacējot savās un patrona interesēs. Tā nu partijas līderis un premjers steidzās nejauko ministru padzīt, taču interesantākais nāca vēlāk, kad bija noklusuši emociju izvirdumi – mītiņotāji un viņu pretinieki pēkšņi «mainīja pozīciju» un paziņoja, ka viss notikušais bijis… nejaušība un deputāti pie ministrijas satikušies garāmejot. Jā, tā neko «nejaušība» – tam, ka daži deputāti pie ministrijas cits citu pamanījuši pastaigājoties vēl pa pusei varētu noticēt, bet tam, ka dažiem desmitiem priekšstāvju «pilnīgi negaidīti» līdzi paņēmušies vajadzīgā satura plakāti, noticēt spētu tikai cilvēks ar īpaši augstu naivuma koncentrāciju. Protams, arī liela skaita konkurentus nomelnojošu skrejlapu atrašana partijas amatpersonas automašīnā bija tikai sagadīšanās…
Nākamais piemērs – iekšlietu sistēmu pāršalkusī policijas palīgu lieta. Pieļaujama ir situācija, kad, teiksim, tieslietu ministrs ne pēc vārda, ne sejas nepazīst, piemēram, Latvijas tiesu apkopējas, taču ne jau nu farss, kad augsta līmeņa priekšnieki nespēj nosaukt savu palīgu (tātad – personu, ar kurām notiek regulāri kontakti) vārdus, turklāt izrādās, ka apliecības mistiskā kārtā tikušas dalītas gluži kā bonbongu paciņas pie Ziemassvētku eglītes, īpaši nepievēršot uzmanību, kam šis statuss tiek piešķirts. Tā pašiem vervētājiem iznākuši lieli brīnumi, jo pēkšņi atklājies, ka par varas struktūru «ārštatniekiem» ieceltas personas, kas saistītas ar noziedzīgajām aprindām vai vismaz kādu pēc krimināla smakojošu darījumu. Vai gan kāda no amatpersonām ies atzīt savu vainu notikušajā? Protams, nē. Tā vietā tiks demonstrēts izbrīns, ka potenciālais policijas atbalstītājs tik veikli pratis savu nodarbošanos un kontaktus noslēpt. Sak, nezināju, tā vienkārši iznāca.
Vēl viena jauna «sērga» – nelikumīgā būvniecība un taisnošanās tās sakarā. Tajos pašos Saulkrastos ar pašvaldības svētību uz nebēdu tiek pārkāpti likumi un apbūvēta kāpu zona, taču attaisnojums ir tikpat banāls, cik elementārs – tas jādara, lai pašvaldībai būtu papildu finanšu avots. Tas, ka, kazi, «nejauši» tika ignorētas likuma prasības, jau tikai tāds pašsaprotams līdzeklis mērķa sasniegšanai. Vēlākā oficiālo iestāžu izdarību attīrīšana likuma priekšā ir gaužām diskutabla, un šis gadījums var kalpot par reālu precedentu – kas zina, varbūt, ka nākotnē, apejot pa kādai likuma normai, «pašvaldības labklājības vārdā», piemēram, Gaujas Nacionālā parka vietā tiks uzcelts plašs izklaides komplekss ar vairākiem kazino un striptīzbāriem.
Šķiet, Latvijā ir virkne augstu amatpersonu, kas var pateikties Dievam, ka latviešu valodas leksikā ir tādi vārdi kā «nejaušība» un «nezināšana». Citādi vēl valdībai vajadzētu dibināt īpašu iestādi «nezinīšu» pāraudzināšanai.
