Cilvēku attiecības veidojas tik ļoti dažādi. Diemžēl diezgan reti notiek ideālais, kad viena otru atrod īstās ābola pusītes un abi cilvēki ir kopā mīlestības dēļ. Arī tad, ja sākumā pastāv abpusējas simpātijas, attiecības galu galā saturēt var kas cits.
Cilvēku attiecības veidojas tik ļoti dažādi. Diemžēl diezgan reti notiek ideālais, kad viena otru atrod īstās ābola pusītes un abi cilvēki ir kopā mīlestības dēļ. Arī tad, ja sākumā pastāv abpusējas simpātijas, attiecības galu galā saturēt var kas cits. Cilvēki ir kopā dažādu iemeslu dēļ. Tas var būt aprēķins, pienākums, vajadzība pēc atbalsta, pieradums, harmonija seksuālajā dzīvē, vienādas intereses un draudzība, kā arī žēlums un līdzjūtība.
Vai attiecības var būvēt uz līdzjūtības vai žēluma pamata? Un cik tās var būt ilgstošas? Jāatzīst, divu cilvēku savstarpējās attiecības ir liela mīkla, ko līdz galam nezina arī tie cilvēki, kas tās veido. Nav viennozīmīgi pareizās receptes, pēc kuras varētu pagatavot ideāla pāra torti. Un tomēr – kā būtu pareizāk un kā notiek dzīvē?
Cilvēki ir kopā tik jocīgu apsvērumu dēļ
Inga (22)
Man liekas, ka attiecības, kas balstās uz līdzjūtību, nevar būt ilgstošas. Galu galā abi cilvēki saprot iemeslu, kas viņus satur, un tas ir niecīgs. Protams, kad paskatās apkārt, cilvēki kopā ir tik jocīgu apsvērumu dēļ. Ļoti liela nozīme ir pieradumam, savukārt kaisle bieži vien tiek piemirsta.
Es laikam tomēr nevarētu būt ar kādu kopā tikai tāpēc, ka viņš uz mūžu ir pienaglots invalīdu krēslam. Varbūt izklausos ļoti egoistiska un savā jaunības ideālismā neesmu pieredzējusi pietiekami daudz, bet, manuprāt, attiecībām starp diviem cilvēkiem jābūt balstītām uz mīlestību, simpātijām, patiesu vēlmi būt kopā tieši ar to un ne citu cilvēku. Ja šī vēlme ir sākumā un saglabājas arī tad, kad cilvēki sāk iepazīt viens otru, šīs attiecības ir īstās.
Nemākot pateikt nē, es devu viņam cerības
Inese (25)
Man vairākkārt ir gadījies, ka uz randiņu uzaicina puisis, kas kā cilvēks ir ļoti labs, viņam ir ļoti laba sirds, bet manī pret viņu nekādas lielākas simpātijas neizraisās. Atceros, ka kādu laiku patiesu interesi par mani izrādīja kāds klasesbiedrs. Es viņu pazinu jau sen. Puisis bija pietiekami jauks, ļoti sirsnīgs un labestīgs, ar viņu bija daudz ko runāt. Es redzēju, cik ļoti viņam patīku. Pāris reižu aizgāju uz randiņu, un tas viņam deva vēl vairāk cerību. Jāatzīstas, biju patiešām nelaimīga, jo nevarēju viņam pateikt nē. Arī tuvākās attiecībās nevarēju ielaisties tādēļ vien, ka kā vīrietis viņš man likās pilnīgi svešs. Mana kļūda bija tā, ka es viņam biju devusi cerību, tā nedrīkstēja. Tā mūsu randiņi vilkās vairākus mēnešus, un es visu laiku domāju, kā pateikt, ka man pret viņu nav nekādu jūtu, vienīgi žēlums, jo redzēju, cik ļoti viņš bija man pieķēries. Tas kļuva aizvien grūtāk, līdz saņēmos un uzrakstīju vēstuli, kur ļoti diplomātiski mēģināju pateikt, kāda ir situācija. Viņš to saprata, bet tas izjauca mūsu draudzību. Tagad apzinos, ka man jau uzreiz vajadzēja pateikt: mums nekas neiznāks.
Pieļauju, ka cita manā vietā mēģinātu šo puisi iepazīt «no visām pusēm» un varbūt arī mēģinātu atrast ko tādu, kas varētu iepatikties vairāk. Es to nevarēju. Lai veidotos kādas attiecības, man ir vajadzīga iekšējā dzirksts, kas vēsta – jā, tas ir īstais. Nu nevar skūpstīt vīrieti, ja pret viņu neizjūt nevismazāko patiku kā pret vīrieti. Es to nekad nevarētu… Kur nu vēl sākt dzīvot kopā…
Katram gribas, lai viņš otram ir kas īpašs
Jānis (30)
Cilvēki nevar būt kopā tikai un vienīgi līdzjūtības vai žēluma dēļ – tā vienkārši nenotiek. Cilvēkiem iepazīstoties, ir kaut kas, kas viņus saista – tai nav noteikti jābūt mīlestībai. Varbūt tās ir vienkārši simpātijas, varbūt draudzība…. Savukārt vēlāk to visu papildinās pienākuma izjūta un pieradums, kam ir ļoti liels spēks. Cilvēks savā būtībā ir ļoti konservatīvs, un viņam netīk mainīt savā dzīvē ierastas un jau sen pieņemtas lietas, arī tad, ja to vietā varētu būt labākas. Tas prasa daudz piepūles. Arī attiecību veidošana prasa daudz spēka un laika, kamēr otru cilvēku varētu iepazīt un pieņemt visus viņa stiķus un niķus. Vēl ļoti svarīgi ir tas, ka arī tev pašam vajag, lai tevi pieņem tādu, kāds tu esi. Katram taču gribas, lai viņš otram būtu kas īpašs.
Kas ir teicis, ka līdzjūtība nav mīlestības daļa?
Anita (27)
Lai gan tas nav nekāds ideālais variants, šādas attiecības pastāv. Esmu redzējusi vairākas filmas, kur tādas tiek attēlotas, un šajās filmās ir daļa patiesības. Visbiežāk tādas attiecības var izveidoties tad, ja kāds ir ļoti vīlies mīlestībā un vairs ne uz ko necer. Ir tik daudz šādu pēc mīlas depresijā ieslīgušu cilvēku! Un, ja otrs viņā ir iemīlējies līdz ausīm, viņu dievina un uzskata par neaizvietojamu, tas var palīdzēt šim depresīvajam cilvēkam atrast kaut kādu mērķi savā dzīvē. Katram gribas būt nozīmīgam. Un tobrīd abpusēja mīlestība (arī šim vārdam vēl joprojām nav atrasts universālais un vienīgais pareizais definējums) nav tas pats svarīgākais. Šie divi ir kopā tādēļ, ka viens jūt ļoti lielu mīlestību pret otru, bet otram ir kāds, ar ko būt kopā. Vai tas ir pareizi? Nezinu. Bet kas tad šajā dzīvē ir pareizi? Šādas attiecības pat varētu būt ilgstošākas nekā tās, kas būvētas uz kaisles un abpusējām seksuālām interesēm, tādēļ, ka tajās ir vairāk cilvēcības un tādu jūtu, kas nav gaistošas.
Un vispār – kas ir teicis, ka līdzjūtība un iejūtība pret otru nav mīlestības neatņemama daļa?
