«Es varu mainīt viedokli, bet tik un tā man ir taisnība.» Apmēram pēc šāda principa tiek veidota politika – diemžēl arī Latvijā.
«Es varu mainīt viedokli, bet tik un tā man ir taisnība.» Apmēram pēc šāda principa tiek veidota politika – diemžēl arī Latvijā. Lai nonāktu pie šāda slēdziena, pietiek tikai pasekot politiķu solījumu un padarīto darbu pēctecībai, kura, kā izrādās, ir visai trausla un daļā gadījumu pat empīriski netverama. It kā jau nekas īpašs nav noticis, taču uzmanīgākie politikas procesa vērotāji noteikti būs pamanījuši, ka nekādi jaunie laiki mums nedraud. Par to varam pārliecināties ik uz soļa. Solīja samazināt izdevumus valsts pārvaldei – izveidoja jaunas ministrijas, solīja ievērot morālās atbildības principu – paaugstināja algas, zvērēja uzticību Auderam un apstiprināja ētikas kodeksu, solīja dot iespēju strādāt profesionāļiem – izteica neuzticību Miķelsonam…
Tieši ekonomikas ministra izteiktā neuzticība VAS «Latvenergo» prezidentam Kārlim Miķelsonam pēdējā laikā ir visuzskatāmākā pretruna starp politiķu un viņu rokaspuišu vārdiem un darbiem. Vēl pagājušajā nedēļā, kad dīvainu «sakritību» dēļ ar ekonomikas ministra Jura Lujāna svētību tika nomainīta «Latvenergo» padome, nule kā ieceltās amatpersonas deva solījumu arī turpmāk uzņēmuma vadību uzticēt Miķelsonam. Taču tagad tiem pašiem padomniekiem, kurus iecēla Lujāns, būs jālemj, vai atbalstīt sava patrona izteikto neuzticību «Latvenergo» prezidentam vai ne. Šādā situācijā, protams, nav grūti izskaitļot, ka Miķelsona cerības turpināt pildīt savus amata pienākumus ir niecīgas, kaut arī atlaišanas gadījumā viņam tiks izmaksāta milzīga kompensācija.
Vēl interesantāku šo situāciju padara tas, ka Lujāns pat īsti nespēj argumentēt to, kādēļ Miķelsonam izteicis neuzticību. Tā vietā jaunizceptais ekonomikas ministrs bārsta pieņēmumus par «Latvenergo» prezidenta nesaimniecisko rīcību un nepamatoti noslēgtajiem darba līgumiem ar uzņēmuma valdes locekļiem, paredzot lielas kompensācijas atlaišanas gadījumā. Savukārt savu nekompetences augstāko pilotāžu Lujāns demonstrēja, kopā ar pavadošo svītu ierodoties uz Miķelsona preses konferenci, kurā viņš, iejūtoties žurnālista lomā, sāka diskusiju ar savu oponentu. Acīmredzot ar šo žestu Lujāns vēlējās maksimāli ierobežot Miķelsona iespējas paust savu nostāju situācijā, kad viņam kā «Latvenergo» prezidentam ir izteikta neuzticība. Patiesībā gan tas nozīmē, ka Lujāna izpratne par politiskās kultūras vērtībām un vārda brīvību ir visai deformēta.
«Latvenergo» nesaimnieciskums tiek pamatots ar lielajiem mārketinga izdevumiem (1,2 miljoni latu), taču patiesībā to, vai šie izdevumi ir pamatoti vai ne, vēl nav iespējams pateikt, jo, ieguldot uzņēmuma tēla veidošanā, nevaram gaidīt tūlītēju atdevi. Arī ekonomikas eksperti uzsvēruši, ka «Latvenergo» finanšu rādītāji atbilst prognozētajam, jo nedrīkst aizmirst, ka uzņēmumam joprojām atbilstoši likumdošanai jāsubsidē mazie elektroenerģijas ražotāji aptuveni 19,5 miljonu latu apmērā. Turklāt arī ražošanas izmaksas ik gadu palielinās, bet tarifi netiek paaugstināti. Ņemot vērā šos priekšnoteikumus, pašlaik no uzņēmuma nevar prasīt augstus peļņas rādītājus. Savukārt attiecībā uz kompensācijām jāpiebilst, ka tik politizētus amatus kā «Latvenergo» prezidents bez noteiktām garantijām neviens neuzņemtos. Protams, varam diskutēt par šo kompensāciju nesamērību, taču pats Miķelsons bija gatavs kopā ar valdi un uzņēmuma padomi pārskatīt to apjomus, lai vienotos par visiem pieņemamu darba līguma variantu. Miķelsons uzsvēris, ka viņam izteiktie pārmetumi ir nepamatoti un formulēti pēc politiskās konjunktūras diktāta.
Izvērtējot notikumu attīstību ap «Latvenergo», jāsecina, ka koalīcijas partneri devuši zaļo gaismu Latvijas Pirmajai partijai (LPP), pārņemot kontroli šajā uzņēmumā. Iespējams, tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ LPP tik ļoti vēlējās iegūt ekonomikas ministra amatu. Jāpiekrīt, ka ekonomikas ministrs, izsakot neuzticību Miķelsonam, pieņēmis ļoti neekonomisku lēmumu, vadoties no savas partijas šaurajām politiskajām interesēm, kuru dēļ «Latvenergo» var zaudēt profesionālu vadītāju.
