Kultūras mantojuma popularizēšanā un saglabāšanā Latvija no 1995. gada ir Eiropas apritē, piedaloties Eiropas kultūras mantojuma dienās.
Kultūras mantojuma popularizēšanā un saglabāšanā Latvija no 1995. gada ir Eiropas apritē, piedaloties Eiropas kultūras mantojuma dienās. 1995. gadā šis pasākums bija veltīts mūsu koka arhitektūras mantojuma unikalitātei Latvijā. Toreiz no Jelgavas kultūras mantojuma dienās piedalījās dzīvojamā ēka Dambja ielā 17 un lauku sētas «Kalna Būriņi» etnogrāfiskā dzīvojamā ēka Būriņu ceļā.
Pēc pasākuma «Kalna Būriņu» saimnieks Imants Freidenfelds turpināja uzturēt īpašumā esošo kultūras pieminekli, iekļaujot to lauku tūrisma apritē, rīkojot pasākumus tautas tradīciju garā, uzņemot pilsētas un Domes viesus. Bet ko Dambja ielas 17. nama saimnieki Gunārs Kurlovičs un Andris Tomašūns?
Viņi ir darbojušies dažādos valsts un Jelgavas pašvaldības posteņos, rakstījuši kopdarbus vēstures kompilācijā, lai veidotu mūsu jaunatnes izpratni par Tēvzemes vēsturi. Nav īpaši jāatgādina, ka vēstures izpratne rodas ne tikai, izzinot lielos sabiedriski politiskos notikumus, bet arī no kultūras mantojuma apzināšanas un saglabāšanas. Un šā mantojuma daļa ir arī kultūras pieminekļi.
G.Kurlovičs un A.Tomašūns ir Jelgavas arhitektoniski ievērojamākā koka arhitektūras pieminekļa īpašnieki. Pārsteigums bija, kad pēkšņi ieraudzīju, ka viens no mājas saimniekiem, gaidot ziemu, ielicis modernos plastmasas logus. Ar 19. gadsimta sākumu datētā valsts nozīmes kultūras piemineklī! Mēģinot noskaidrot, kas ir šā pasākuma autors, zvanīju Tomašūna kungam. Viņš sacīja, ka to veicis Kurloviča kungs. Pazīstamais Jelgavas vēstures skolotājs skaidroja, ka dzirdējis – Dambja ielas 17. nams it kā esot izņemts no aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta. (Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kas vēl pirms septiņiem gadiem bija Eiropas kultūras mantojuma dienu dalībnieks!) Tomašūna kungs atteica, ka iepriekšējie logi likti tikai 20. gadsimta 70. gados veiktās restaurācijas laikā un bijuši veci…
Kurloviča kunga viedoklis ir nepārprotams – viņš uzskata, ka likums nav pārkāpts, jo nekas nerunā tam pretim. Parādiet, kur likumā rakstīts, ka nedrīkst likt plastmasas logus 19. gadsimta koka arhitektūras piemineklī? Vai tāds ir Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas viedoklis, ja Vecrīga pilna ar plastmasas logiem? Plastmasas logi ir divreiz lētāki nekā koka izstrādājumi. Ja tie stilistiski atbilst, kāpēc neielikt? Turklāt piemineklis ir vietējas nozīmes, nevis kā visi citi apgalvo – valsts nozīmes (tā rakstīts Kultūras ministrijas mājas lapā), un, ierakstot Zemesgrāmatā, tam inspekcija neuzlika nekādu apgrūtinājumu, tātad tā ir inspekcijas problēma, un man ar viņiem nekas nav saskaņojams.
Ko par to domā valsts un pašvaldības ierēdņi, kas atbild par šiem jautājumiem? Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Jelgavas rajona inspektore Maija Irbīte uzskata, ka inspekcijas vadības viedoklis nav formulēts precīzi, jo pārāk daudzos pieminekļos liek plastmasas logus. Problēma ir tā, ka vecajās mājās koka logi būtu vēlami, jo tās celtas, paredzot cirkulāciju, ko nevar sniegt plastmasas pakešlogi. Turklāt koka mājās plastmasas logi «mēdās», tas ir, disharmonē ar ēkas fasādi, un tas var būt vairāk saistīts ar saimnieka estētisko izpratni. Pēc 20 gadiem šo vēsturisko ēku īpašnieki labāk atkal ieliks koka logus. Turklāt, kā noskaidrojusi inspektore, plastmasas un koka logu cenas ir praktiski vienādas, tāpēc cenu starpības jautājums nav svarīgākais.
Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Jelgavas galvenā inspektore Gunta Skulte, izrādās, nostādīta fakta priekšā. Saskaņā ar pieminekļu aizsardzības likumu jebkuram kultūrvēsturiskam piemineklim ir apgrūtinājums, veicot remonta vai restaurācijas darbus. Dambja ielas 17. nams nav pēkšņi izņemts no valsts nozīmes pieminekļu saraksta. Iepazīstoties ar ēkām, kas ir kritiskā stāvoklī, uz namu Dambja ielā 17 izbraukusi komisija, kas konstatējusi pārkāpumu, kas nekur nav dokumentēts. Pieminekļu inspektore tikai noplātīja rokas: «Ko mēs varam, ja pat cilvēks no Domes tā izdarās!» Daudzviet vēsturiski mazvērtīgākos koka namos Raiņa, Filozofu ielas apkaimē ir ielikti plastmasas logi, taču nekādas sankcijas līdz šim nav bijušas.
Diemžēl G.Skultes attieksme pret «cilvēku no Domes» nav vienīgā. Līdzīga tā ir arī Latviešu biedrības cienījamām kundzēm, kas izteikušas sašutumu par Jelgavas pazīstamā vēsturnieka rīcību. Bet, kad lūdzu konkrēti paust viedokli par notikušo, atbildes bija izvairīgas, jo «Kurloviča kungs daudz palīdzējis biedrībai». Izvairīgi attieksmi pauda arī Domes Būvvaldes inspektore Natālija Ļubina: «Bet vai jūs zināt, kam tas nams pieder?» Pagājušā gada septembra sākumā, viņa atzina, ka nav iepazinusies ar situāciju uz vietas, tāpēc solīja piezvanīt, kad lietas noskaidrosies. Diemžēl tas nenotika.
Rodas pārliecība, ja esi Domes amatpersona, tev atļauts viss, kas nav atļauts citiem. Šo faktu aprakstu pēc Saeimas vēlēšanām, lai tajā nesaskatītu kādu politisku mērķi. Tāpēc, ka šoreiz runa nav tikai par logiem…
Protams, jāmin Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas neizdarības, kas saistītas ar likumu neatbilstību un budžeta naudas trūkumu, jo, lai finansētu apgrūtinājumu Zemesgrāmatā visiem valsts kultūras pieminekļiem, nepieciešamas lielas summas. Tomēr uz jebkuru gan valsts, gan vietējās nozīmes pieminekli attiecas likums «Par kultūras pieminekļu aizsardzību», kur 3. pantā teikts: «Nekustamos kultūras pieminekļus drīkst pārvietot vai pārveidot tikai izņēmuma gadījumos ar Kultūras ministrijas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atļauju. Kultūras pieminekļa pārveidošana vai tā oriģinālo daļu aizstāšana ar jaunām daļām pieļaujama tikai tad, ja tā ir vienīgā iespēja, kā saglabāt pieminekli, vai arī tad, ja pārveidojuma rezultātā nepazeminās pieminekļa kultūrvēsturiskā vērtība.» Kurloviča kungam ir neprecīza informācija – sarakstā dzīvojamā māja Dambja ielā 17 ir minēta kā valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un nekādas izmaiņas pieminekļu sarakstā nav veiktas. Šī ir informācija no laikrakstā «Latvijas Vēstnesis» publicētā oficiālā pieminekļu saraksta.
Varam secināt, ka jautājums nav sakārtots, vaina jāuzņemas gan kultūras pieminekļu uzraudzības institūcijas ierēdņiem, gan pieminekļu īpašniekiem. Nedrīkst pieļaut visatļautību un jāievēro likums, jo jautājumu var nokārtot sarunu ceļā, atrodot labāko risinājumu, kas kalpotu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai. Daudz atkarīgs no kultūras pieminekļu aizsardzības amatpersonu rīcības. Koka arhitektūra ir mūsu vērtība, ko vajag vēsturiski pamatoti, estētiski un gaumīgi saglabāt.
