Sestdienas vakarā Jelgavas kultūras namā sapulcējās gan pašmāju dejotāji, gan gaidīti viesi. Un iemesls tam pavisam vienkāršs – mīlestība uz deju.
Sestdienas vakarā Jelgavas kultūras namā sapulcējās gan pašmāju dejotāji, gan gaidīti viesi. Un iemesls tam pavisam vienkāršs – mīlestība uz deju. Nenoliedzami, ka deja ir kaut kas valdzinošs, kaut kas ar seno rituālu saistīts, pirmatnīgs un vienlaicīgi arī ļoti juteklisks. Ar savdabīgu latviešu uguns buršanās rituālu TDA «Lielupe» kā mājas saimnieki arī atklāja koncertu ar dziesmu svētku repertuāra J.Purviņa deju «Es atnācu uguntiņu», kas koncerta dalībniekus vienoja gandrīz tādā kā vienotā dejas pielūgsmē. Kopā ar Jelgavas kolektīviem «Lielupe», «Dālderis», «Vēja zirdziņš» šoreiz dejoja viesu ansambļi «Teiksma», «Rotaļa» un «Dancis» no Rīgas, «Raksti» no Ogres un «Mārupieši» no Mārupes.
Kā viesi, tā mājinieki cēla skatītājiem priekšā vislabāko no dejas pūra, kas saistāms ar vārdu «mīlestība». Raibs un pārsteidzošs bija šis koncerta deķis. Krāsu un emociju vilni sagrieza J.Ērgļa dejas «Samīsimi biksītēm» (tik dzīvīgi izaicinoša!) un ķircinošā «Pieci vilki kazu rāja»; kā līdzsvarā tām – pilnīgi citā noskaņā uzplauka rituālās dejas («Es atnācu uguntiņu», «Baltu puķu guni kūru»). Koncerta piedāvājums iezīmēja jau zināmas tuvo deju svētku aprises un, protams, atļāva arī mazas kolektīvas «ēverģēlības», paskatoties uz dejas mākslu no nenopietnās puses. Tas neapšaubāmi visvairāk iepriecināja skatītājus.
Rīgas vadošo ansambļu viesošanās Jelgavā nav bieža parādība, tāpēc ļoti svētīga. Bieži vien, dzīvojot tikai savā noslēgtā vidē, jau sāk likties, ka visu «protu, protu, protu…» Šī bija reize, kad salīdzināt prasmes, spējas un dejas pārliecību. Koncerts, kas dāvāja labu noskaņojumu skatītājiem, pieder pie veiksmēm, un, domāju, katram vadītājam un kolektīvu dalībniekiem tā bija arī sava veida skola un pieredzes apmaiņa, gan skatoties kolēģu darbā uz skatuves, gan pārdomājot dažādas nepilnības (arī pāris neveiklības repertuāra izvēlē), kuras novērst nākamajos koncertos.
Pēc koncerta padalīties domās uzaicināju Jelgavas koncerta viesi, ilggadēju dejas ekspertu un baleta mākslas kritiķi Ēriku Tivumu: «Šā vakara koncerts ļoti, ļoti patika. Un patika tāpēc, ka tur lietderīgais bija eleganti savienots ar … patīkamo (teiksim tā). Es neesmu nekāds Valentīna dienas svinētājs, bet tāda mīlestības diena ir ļoti jauka, un arī visas dejas jau patiesībā ir par mīlestību. Lietderīgais bija tas, ka šajā koncertā jau bija deju svētku pulss iekšā, mēs redzējām – kas tur vasarā būs un kā tas izskatīsies. Svarīgi bija arī fiksēt – ko kurš var: ko var galvaspilsētas ansambļi, ko var jelgavnieki. Piemēram, smējos līdz asarām, ka latvieši var lokalizēt itāļu skaņdarbu «O Sole Mio» («Ak, mīla, mīla», L.Jansones horeogrāfisks farss, dejo «Lielupe» – I.V.). Es pavisam nebiju gaidījis to, ka «iznesīs cauri» manu mīļo un dārgo operu – kā latvieši no tiem laukiem pie pilsētas operas sanākuši un bučojas… Es to uztvēru ļoti veselīgi.
Katram ansamblim jau ir savi plusi un mīnusi, un šā vakara koncertā varēja redzēt dažādas skolas un dejas tehnikas (vairāk, protams, es pazīstu rīdziniekus, tāpēc par tiem arī runāšu). «Dancis» (vadītājs R.Juraševskis) – tā ir savdabīga dejas buķete: tāda smalka garša, ļoti virtuoza. R.Juraševskis jau ir saņēmis mantojumu no visiem saviem skolotājiem – no U. Žagatas (valsts deju ansamblis «Daile» – I.V.) un no A.Spuras (TDA «Dancis»). No U.Žagatas, man liekas, viņš ir paņēmis visvairāk. A.Spuras laika «Danci» es ļoti labi pazinu, un A.Spura bija arī varbūt nedaudz citas ievirzes mākslinieks nekā R.Juraševskis.
«Rotaļas» (vadītājs G.Baumanis) dejas stils nāk vēl no bijušās vadītājas Aijas Baumanes divdesmit pieciem darba gadiem, viņi dejo tajā zīmē, kā dejoja Aija pati, proti, sulīgi, pie zemes… «Teiksma» (vadītājs J.Ērglis) jau ir jauno laiku ansamblis, un viņu vadītājs J.Ērglis pats veido fantastiskas (grūtas) dejas, viņus var uzteikt kā vienus no pašiem labākajiem.
Latviešu deja attīstās laikam līdzi. Manā uztverē tādi posmi jeb tādas ceļa zīmes sākās jau tad, kad latviešu dejā pirmos entuziastus (fizkultūras, dziedāšanas skolotājus) nomainīja profesionāļi jeb, pareizāk sakot, klāt nāca profesionāļi. Nāca no baleta – U.Žagata, A.Spura, A.Baumane, tas bija vesels dejas laikmets. Tas bija arī diezgan ilgs laikmets, jo Aija Baumane tikai pagājušajā gadā no aktīvās dejas atvadījās. A.Spuras vairs nav mūsu vidū, U.Žagata vēl pa dejai uztaisa. Un tagad ir tas posms, ko A.Sūna un J.Kaprālis iesāka konservatorijā, akadēmiski izglītojot arī tautas deju speciālistus. Jaunie horeogrāfi nāk no dažādiem Latvijas novadiem, no laukiem, arī no Rīgas, protams, viņi ir nedaudz arī baletu mācījušies, bet viņi jau ir uzsūkuši visu iepriekšējo pieredzi un līdz ar to pavisam citādi sagatavoti. Viņu dejās ir pavisam cita koncepcija, cita uzbūve, cita domāšana. Pieņemu, ka tas daudziem var arī nepatikt, bet tas ir solis uz priekšu. Nāk jauns laiks, un parādās jauni varoņi.»
Deja uzšvirkst savējās un svešās prieka dzirkstīs, bet Rainers Hāks par prieku raksta: «Ir tāds labs paradums – neļaut paiet kaut dienai, nesagādājot prieku sev pašam un kādam citam.»
