Jau iepriekš jābrīdina, ka tās nemaz nebija īstas kāzas, bet gan tādas – joku, studentu izdomātas. Jau kuro gadu arī LLU notiek Valentīndienas balles, kurās visu mīlētāju diena (drīzāk nakts) pārvērsta jautrā sarīkojumā.
Jau iepriekš jābrīdina, ka tās nemaz nebija īstas kāzas, bet gan tādas – joku, studentu izdomātas. Jau kuro gadu arī LLU notiek Valentīndienas balles, kurās visu mīlētāju diena (drīzāk nakts) pārvērsta jautrā sarīkojumā. Tā laikā notiek laulības, kurām svētību dod mūki melnos talāros.
Meitene stāvēja pie laulību ceremoniju zāles (kādas šim mērķim atvēlētas auditorijas) durvīm. Viņai klāt pienāca svešs puisis un aicināja stāties garajā studentu pāru rindā, lai arī vienotos laulībā, kurai svētību dotu mūks. Viņš, protams, nezināja un nevarēja zināt, ka mūks šoreiz ir šīs pašas meitenes draugs, tāpēc nenojauta, ka izredzētā izlēmusi izspēlēt joku, piekrītot savu roku sniegt svešiniekam.
Jo tuvāk jaunais pāris tika zālei, jo satrauktāka kļuva meitene, nezinot, kā joku uztvers viņas draugs (mūks), jo priecīgāks kļuva puisis: sak, tūliņ apprecēšu jauko meiteni, un mēs visu vakaru dejosim… dejosim… dejosim.
Atvērās zāles durvis, un pa tām izspurdza kārtējais laimīgais jaunais pāris. Nu bija pienākusi meitenes un puiša kārta. Viņi nostājās pie improvizētā altāra, bet mūks, skatu no lapiņas neatraudams, sāka uzrunu pārim. Pateicis pirmo teikumu, viņš pacēla acis, lai jautātu, kā sauc abus jauniešus. Skatieni sastapās, un mūka teikums aprāvās pusē – līgavā viņš pazina savu draudzeni. Mirklis neveikla klusuma, un arī mūks spēja saņemties un, uz joku gribēdams atmaksāt, turpināja laulību ceremoniju. Kad viss bija tiktāl, lai jautātu, vai kādam nav kas iebilstams pret šīm laulībām, neizturēja mūka un meitenes draugi, kas klusēdami vēroja šo izrādi. Atskanēja sauciens: «Ir, ir iebilstams! Mūka kungs, jūs taču pats viņu gribat precēt!» Un laulību ceremonijas vadīšanu pārņēma draudzene, kas veikli pasludināja mūku un meiteni par vīru un sievu.
Vien puisis skumji stāvēja malā, ar neizpratnes pilnu skatienu vērojot notiekošo. Viņa Valentīndiena bija zaudējusi savu krāšņumu. Un jau krietni vēlāk, kad balle ritēja pilnā sparā, viņš sadūšojās pienākt pie meitenes un vairākas reizes skumji viņai pārjautāt: «Tas taču nebija speciāli tā ieplānots, lai mani izmuļķotu?» Viņa tikpat daudz reizes apstiprināja, ka tā šis joks nebija domāts. Un visu vakaru meitene ik pa brītiņam atcerējās, ka kādam padarījusi šo dienu skumju.
