Kāds to pamanīs, bet kādam tas liksies gluži vienaldzīgi. Vairums šo dienu – 14. februāri – saistīs tikai ar visu mīlētāju svētkiem jeb Svētā Valentīna dienu.
Kāds to pamanīs, bet kādam tas liksies gluži vienaldzīgi. Vairums šo dienu – 14. februāri – saistīs tikai ar visu mīlētāju svētkiem jeb Svētā Valentīna dienu. Izrādās, ka šis vīrs Itālijā pirms daudziem gadsimtiem tika sodīts par to, ka, nepakļaujoties pastāvošās varas noteiktajai kārtībai, slepus laulājis karavīrus un viņu iemīļotās meitenes. Tajos laikos valdījis uzskats, ka labs karavīrs var būt tikai tāds, kam nav sievas. Tā nu mūsdienās mēs pieminam šo patiesi svēto vīru, sarīkojot vispārējas mīlestības svētkus.
Daudzas jaunlaiku tradīcijas, arī šie mīlestības svētki, pie mums nonākuši reizē ar brīvā tirgus attiecībām, tāpat kā paradums pēc pirmajām simts jaunās valdības dienām mēģināt palūkoties, ko tad tā ir sastrādājusi (vai gluži otrādi – secināt, ka nav padarījusi neko vērā ņemamu). It kā jau vispārējā svētku noskaņa liek uz valdības darbību raudzīties mīlas un piedošanas pilnām acīm, tomēr, ja šajā mīlestības dienā atskatāmies uz tās veikumu, tad laikam jau nu gan nekādi dižie svētki neiznāks, jo padarīto labo darbiņu skaits Eināra Repšes komandai ir tāds pamazs, toties sadarīto nedarbiņu virkne jau izveidojusies visai paprāva.
Pie labajiem vairums laikam pieskaitīs lielo darbiņu, kas veikts Latvijas augstākās birokrātijas attīrīšanā. Visai zīmīgs pēdējās dienās izrādījies fakts, ka veselu sešu ministriju augstākās amatpersonas – valsts sekretāri – ir izteikuši vēlmi nomainīt darbu. Domājams, ka «lielā tīrīšana» bija jāveic arī Valsts ieņēmumu dienestā ar tā vadītāju Sončika kungu priekšgalā. Svētīga bija austrumpuses robežas izbūves vēlreizēja izvētīšana, jo nelietderīga līdzekļu tērēšana bija acīmredzama.
Toties «ne-darbiņu» ailē jāmin pārāk bieži pieņemtie nekvalitatīvie valdības lēmumi. Skaidri redzams, ka nav attaisnojusies valdības centrālā ideoloģija – ievērot totālu atklātību valdības darbā. Pats tās vadītājs šīsnedēļas radiointervijā gan izteica citādas domas, tomēr ir skaidrs, ka valdība preses klātbūtnē lēmumus nevis apspriež, bet pieņem jau gatavus. Par to, kā tas notiek un kas to lemj, var tikai nojaust. Tāpat bieži vien no valdības komiteju un valsts sekretāru sanāksmēm apstiprināmie lēmumprojekti nāk pārāk nesagatavoti. Atcerēsimies kaut vai par anekdoti kļuvušo gadījumu, veidojot pašu valdību. Tas izdevās tikai pēc ne pārāk atklātām brokastīm ar kādas pilsētas mēru. Skumji, ka «Kā lemsiet, tā būs» princips tika izmantots, lemjot par pašu Ministru kabineta locekļu algu palielināšanu. Žurnālisti šajā gadījumā varēja tikai vērot apjukušos ministrus, kuri viņiem patīkamo jaunumu uzzināja no valdības vadītāja kabineta sēdes laikā. Kaut nu visiem tik jauki iesāktos viņu darbadiena! Kur nu vēl veselības ministra Audera «zelta roku» un automašīnas epopeja, par kuru jau rakstīts gana daudz!
Tomēr būtiskākais mīnuss valdības un tās premjera darbā ir tas, ka nepiedodami aizkavējusies valsts budžeta pieņemšana. Atceroties, ka Einārs Repše un ministri nodarbojas tikai ar to, ko viņi saprot paši, bet pārējo atmet kā nevajadzīgu, kļūst interesanti, ko valdība būs uzskatījusi par nepieciešamu budžetā iekļaut. Tieši šis fakts un pārāk lielu varas sviru nonākšana Eināra Repšes rokās vērtējama kā pati negatīvākā valdības iezīme. Turklāt paliek galīgi neskaidrs koalīcijas partneru viedokļu saskaņošanas mehānisms. Par tā darbības principiem ir iespējams tikai nojaust pēc atsevišķu izteikumu un pieejamo faktu rūpīgas analīzes. Tas vēlreiz pierāda, ka koalīcijas padome, kas jau pašā darbības sākumā tika atmesta kā nevajadzīga, tomēr ir nepieciešama, citādi sāk mākt drūmas nojautas, ka patiesībā vara ir ne tajās rokās, kā tiek uzskatīts. Līdz ar to pasludinātā atklātība drīzāk ir veikls valdības, bet patiesībā «Jaunā laika» un Latvijas Pirmās partijas publiskā tēla spodrināšanas triks, lai būtu par ko informācijas līdzekļos pačalot, nevis pieņemt kvalitatīvus un izsvērtus lēmumus.
Bet lai nu paliek, jo šodien taču ir mīlestības svētki, un arī pats premjers ir sacījis, ka «valsts kuģis ir ļoti liels, un tie, kam kādreiz ir bijusi darīšana ar lieliem kuģiem, zina, ka nevar tos tā pagriezt pa labi vai pa kreisi ļoti ātri, kā to var izdarīt varbūt ar mazu sacīkšu kuteri. Liels kuģis griežas pamazām, un, kad tas jau ir jūtami pagriezies, īstenībā stūre strauji jāgriež pretējā virzienā, lai kuģis neizgriežas par tālu». Viedi vārdi. Atliek tikai ar interesi gaidīt nākamo «lielā kuģa» stūres griezienu – budžeta priekšāstādīšanu. Iespējams, ka sagaidīsim interesantus pagriezienus. Lai nu kas, bet budžetu par nieka sacīkšu kuterīti uzskatīt nekādi nevar. Varbūt beidzot izrādīsies, ka ir atrasti priekšvēlēšanu laikā sasolītie 400 miljoni latu, kas tam pašam budžetam tagad lieti noderētu. Ar nepacietību gaidām.
