Šopavasar izdevniecībā «Atēna» plānos paredzēts izdot žurnālistes Inetas Meimanes grāmatu par jelgavnieci, pāragri aizsaulē aizgājušo estrādes dziedātāju Noru Bumbieri.
Šopavasar izdevniecībā «Atēna» plānos paredzēts izdot žurnālistes Inetas Meimanes grāmatu par jelgavnieci, pāragri aizsaulē aizgājušo estrādes dziedātāju Noru Bumbieri. Iespējams, ka virsrakstā būs ņemti kādreiz populārās Noras dziedātās dziesmas vārdi «Nepalikt vienai tumsā…». Daudz atmiņu un materiālu grāmatas autorei devusi Noras jaunākā māsa Māra. Viņa vēl aizvien dzīvo dzimtajā Jelgavā un kā audžu māte uzaudzinājusi Noras dēlu Georgu. Piedāvājam sarunu ar Māru Bumbieri.
Daudzi jelgavnieki tevi atceras kā Jelgavas kultūras nama ansambļa «Salve» dziedātāju. Tavs balss tembrs ir ļoti līdzīgs kā Norai.
Man bieži tā teikuši:«Dziedi citādi», bet es nemāku. Es Noru nekopēju. Man vienkārši tā iznāk. Protams, Norai balss bija vairāk izkopta, nostādīta.
Bet tu taču arī esi mācījusies dziedāt!
Mācījos jau mācījos. Nora šajā ziņā man vienmēr bijusi par paraugu. Dziedāt uz skatuves sāku, vēl mācoties 2. vidusskolas septītajā klasē. Tur dažādiem dziedāšanas konkursiem mani gatavoja skolotāja Aija Grūtupa. Vienā no tādām reizēm mani ievēroja Jelgavas kultūras nama estrādes ansambļa «Salve» vadītāji Jānis Lejiņš un Jānis Juhņēvičs, un es kā pavisam jauna meitene sāku dziedāt tur. Vēlāk bija mācības Rīgā Kultūras darbinieku tehnikumā, privātstundas pie pedagoga Leonīda Zahodņika, kas nostādījis balsis daudziem tolaik pazīstamiem estrādes dziedātājiem. Vienu sezonu Pauls mani pasauca dziedāt «Modo». Viņam bija doma, ka uz skatuves varētu uzstāties māsas Bumbieres. Tomēr beigās Pauls šo domu atmeta, sakot, ka divas vienādas Bumbieres viņam neesot vajadzīgas. Drīz vien apprecējos, piedzima vecākā meita Ilze. Vispār laikam ir tā, ka man dzīvē svarīgākie bijuši bērni. Norai, šķiet, pirmā vietā bija skatuve. Šajā jautājumā mēs katra domājām citādi, taču daudzējādā ziņā palikām kā viens vesels. Starp mums nebija noslēpumu.
Aizejot uz Baložu kapiem pie jūsu ģimenes kopiņām, saprotams, ka bijusi vēl kāda traģēdija. Jūs taču bijāt trīs māsas…
Jā, vecākā bija Dace. No bērnības atceros, kā Dace ar Noru vakaros, kad vajadzēja iet gulēt, nebēdnīgi gultā dziedāja. Daci vīrs dzērumā nožņaudza, kad viņa gaidīja pirmo bērniņu… Tagad kapos ir arī mūsu tēvs un māte un Noras vecākais dēls Romualds, kuru pirms diviem gadiem Jelgavā uz ielas nāvīgi piekāva. Ja tagad man atnāktu un pateiktu, ka vēl kāds no mūsu ģimenes ir nomiris, tad labāk es pati eju uz kapiem. Vairāk nevienu, nevienu negribu glabāt – tas ir vienīgais, ko Dievam lūdzu.
Parunāsim par labo – par bērniem!
Norai bija trīs bērni. Te jāpiebilst, ka no daudziem pazīstamās laulības ar dziedātāju Viktoru Lapčenoku māsai bērnu nebija. Man ir divas meitas. Laulības dzīvē mums abām klājies dažādi. Esmu šķīrusies, bet Norai gāja vēl sarežģītāk. Pēc māsas nāves man pat iznāca mantas dēļ tiesāties ar viņas atraitni. Tur ir lietas, par kurām esmu gan stāstījusi topošās grāmatas autorei Inetai Meimanei, un atkārtot negribas. Mana jaunākā meita Marika mācās 2. ģimnāzijā, bet vecākā – Ilze ir precējusies un pagādājusi divus ļoti jaukus mazbērniņus – Rebeku un Daniēlu. Kad Nora 1994. gada janvārī aizgāja (līdz pēdējām nevarējām noticēt, ka slimība ir tik smaga), viņas meitiņai Beatrisei bija trīs, bet jaunākajam dēlam Georgam divpadsmit gadu. Beatrisi paņēma pie sevis tēvs, un tagad meitene kopā ar tēva jauno ģimeni dzīvo Amerikā. Man ļoti žēl, ka viņa ir prom, bet es ļoti ceru, ka māsas meitai klājas labi.
Georgs, ko pieņēmu audzināšanā, ir kā mans trešais bērns, un viņa dēliņš Marks – mazbērns. Man brīžiem liekas, ka Georgs mani saprot un izjūt manas likstas un sirdēstus pat vairāk nekā pašas bērni. Viņš labi dzied, kopā ar manu jaunāko meitu Mariku jau agrā bērnībā sāka mācīties dejot. Georgs labprāt grib būt uzmanības centrā, viņam patīk radošas domas, ašās idejas. Tas viņam no mātes iedzimis. Vienu laiku viņš pats kultūras namā «Rota» vadīja deju kursus, diskotēkas. Taču tagad, kad izveidojās ģimene un sieviņa auklē mazuli, galvenās rūpes ir par iztikšanu, un nevar vairs atļauties darīt to, kas pašam patiktos. Ar Aleksandru viņš draudzējās ilgi. 1999. gadā, kamēr es biju projām Amerikā, viņi sagāja uz vienu roku – sāka dzīvot kopā. Uzdevumi Georga izskološanā man bija augstāki, taču iespējas palika ne īsti tādas, kā gribētos. Vēlējos, lai viņš studē grāmatvedību, bet viņš atteica, ka tā esot «sausiņu barība» un mācīšanos atmeta. Taču lepojos, ka Georgs ir atbildīgs tēvs. Kad viņš teic, ka nemūžam nepametīs savu bērnu, kā viņš pats tika pamests mazotnē, tas no viņa mutes skan ļoti mīļi.
Tad tomēr pirms pāris gadiem Amerikā tu atsāki dziedāt?
Tiešām bija doma pabraukāt pa Amerikas baznīcām un papelnīt naudu ar slavēšanas dziesmām. Daudziem, tostarp arī Georgam, vienu laiku Amerika bija sapņu zeme, kur viss tiek padots uz zelta šķīvjiem. Tagad pilnīgi saprotu, ka tas tā nav. Tur arī cilvēki strādā no rīta līdz naktij, katrs ir atbildīgs par sevi, un tas nav viegli.
Citreiz ir tā, ka skatos, kā citi dzied, un piedomāju, ka pati arī varētu dziedāt. Tagad strādāju SIA «Jelgavas tirgotājs», un manā pārziņā ir astoņi veikali Jelgavas rajonā. Kad pienāca Ziemassvētku un Jaungada balles laiks, mani palūdza novadīt svētku sarīkojumu. Kā mācēju, tā arī novadīju. Bet publikai bija par maz, un tā sirsnīgi lūdza, lai arī ko nodziedu. Pēc tam tūlīt sākās runas, ka vajadzētu braukt kaut ko ierakstīt. Bet tā tas ir palicis. Laikam esmu pārāk neuzņēmīga.
Atceroties Jelgavas leģendas, man atmiņā ir jautrs stāstiņš, kā Nora gāja uz 2. vidusskolu aizstāvēt savu jaunāko māsu sakarā ar to, ko tagad meiteņu žurnālos sauc par «meikapu»…
Tiešām jau no mazām dienām man paticis pievilcīgi, skaisti ģērbties, bet tajā laikā visām meitenēm bija jāstaigā skolas formā ar «bomelenēm». Zīda zeķes bija tikai retai skolotājai. Tad man iznāca domstarpības sevišķi ar cienījamo klases audzinātāju Ausmu Salnāju. Te kleita bija par īsu (sniedzoties pie tāfeles, ceļus varot redzēt), te kurpēm papēdis par augstu. Sauca uz skolu mammu, bet viņa nav gājusi nekad – tikai Nora. Tad nu viņa tur skandalējās par skolas puritāniskajiem uzskatiem. Stāstīja, ka apceļojusi daudzas valstis un citur skolēni ģērbjoties, kā pašiem patīk. Vai tiešām meitenei būtu jāstaigā garās kokvilnas zeķēs, garos svārkos ar zemu papēžu čibiņām?!
Par ko tu balsoji Eirovīzijā?
Par 13. numuru – jaunu meiteni, šķiet, viņas uzvārds ir Fūrmane. Atšķirībā no publikas vairākuma man patīk melodiskās, liriskās dziesmas. Taču laiki mainās, un es nesaku, ka nekam neder arī tās trakulības. No jaunajiem man patīk grupa «Cafe». Arī tas, kā viņi izpilda 70.– 80. gadu estrādes dziesmas. Piemēram, Zigmāra Liepiņa «Ķiršu lietu», kas bija viena no Noras mīļākajām dziesmām.
